1. pants

Latvijas Republikā

veiktās zemes reformas pamatprincipi prasa ievērot gan to bijušo

zemes īpašnieku vai viņu mantinieku īpašuma tiesības, kam tās

bija 1940.gada 21.jūlijā, gan pašreizējo ēku un būvju īpašnieku,

zemes lietotāju, kā arī valsts un pašvaldību likumīgās intereses.

Lai šos likumā minētos principus īstenotu, zemes reforma noteikta

kā terminēts process, jo tā ir saistīta ar konkrētu termiņu

ievērošanu gan attiecībā uz pašas zemes reformas norisi (sākumu,

pabeigšanu, kārtām), gan attiecībā uz zemes vai kompensācijas

pieprasījumu iesniegšanu un izskatīšanu.

Atbilstoši zemes reformu

regulējošiem normatīvajiem aktiem bijušajiem zemes īpašniekiem

vai viņu mantiniekiem bija dotas tiesības brīvi izvēlēties - vai

viņi vēlas atgūt zemi (izņemot gadījumus, kad zemi nevarēja atgūt

likumā noteikto ierobežojumu dēļ) vai arī saņemt par šo zemi

kompensāciju. Termiņš, kādā iesniedzami pieteikumi kompensācijas

saņemšanai, bija noteikts jau ar Augstākās padomes 1991.gada

15.maija lēmumu "Par tiesībām saņemt kompensāciju par 1940.gada

22.jūlijā Latvijas Republikas lauku apvidos nacionalizēto zemi".

Šā lēmuma 2.punkts paredzēja, ka pieteikumi kompensācijas

saņemšanai iesniedzami pagastu pašvaldībām līdz 1992.gada

20.jūnijam. Taču 1992.gada 10.jūnijā, izdarot grozījumus

iepriekšminētajā lēmumā, šis termiņš tika pagarināts līdz

1992.gada 31.decembrim.

Likuma "Par zemes privatizāciju

lauku apvidos" 12.pantā sākotnēji bija noteiktas tikai

kompensācijas saņemšanas tiesības, nevis tās saņemšanas kārtība.

Šā likuma pieņemšanas laikā kompensācijas pieteikumu iesniegšanas

termiņš bija zināms un saistošs visām personām, kuras vēlējās

saņemt kompensāciju par savulaik nacionalizēto zemi. Zemes

reformas sākumā likumdevējs vispār nebija paredzējis tiesības

dzēst kompensācijas sertifikātus naudā. Vēlāk 12.pants tika

papildināts ar otro daļu, dodot tiesības atsevišķām personu

kategorijām dzēst zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus,

saņemot samaksu naudā. Kā viens no kritērijiem iespējamai zemes

īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanai šīs daļas 1. un

3.punktā bija izvirzīta prasība, ka kompensācijas pieteikumam ir

jābūt iesniegtam līdz noteiktam laikam - 1992.gada

31.decembrim.

Tiesības dzēst kompensācijas

sertifikātus tika piešķirtas noteiktām personām, kuras cita

starpā bija ievērojušas likumdevēja noteikto pieteikšanās

termiņu. To personu loks, kurām tika dotas tiesības saņemt

īpašuma kompensācijas sertifikātus, ir daudz lielāks nekā to

personu loks, kurām likumdevējs ir piešķīris papildu

priekšrocības dzēst tos naudā.

Ņemot vērā ekonomisko un sociālo

situāciju valstī, likumdevējs atsevišķām bijušo zemes īpašnieku

un viņu likumīgo mantinieku kategorijām piešķīra papildu tiesības

dzēst viņu pieprasītos kompensācijas sertifikātus naudā - 28 latu

apmērā. Personas, kurām likumdevējs piešķīra tiesības dzēst

kompensācijas sertifikātus, bija visvairāk cietušas zemes

nacionalizācijas laikā, kā arī komunistiskā un nacistiskā režīma

represijās. Objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams dzēst visus

bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem piešķirtos

zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus. Šādā gadījumā bijušo

zemes īpašnieku un/vai viņu mantinieku intereses nebūtu samērīgas

ar pārējo sabiedrības locekļu interesēm, jo tie varētu ciest

pārmērīgi lielu izmaksu rezultātā. Šāda papildu priekšrocību

piešķiršana atsevišķām personu grupām pamatojas uz taisnīguma

principu.

Centrālā zemes komisija un Valsts

zemes dienests bija konstatējis, ka Latvijā ir pieprasīta

kompensācija apmēram par 1 miljonu hektāru zemes. Saeimas sēdē,

kad likumdevējs lēma par kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā,

tika minēts, ka tad, ja valstij būtu jāmaksā 28 lati par

sertifikātu visām kompensāciju pieprasījušām personām, tas, pēc

Valsts zemes dienesta datiem, prasītu no valsts budžeta aptuveni

150 miljonus latu. Šajā laikā valsts budžets bija aptuveni 900

miljoni latu. Ņemot vērā ierobežotās valsts budžeta iespējas,

šāds izmaksas process ievilktos, bet tas no zemes tirgus un zemes

īpašuma attiecību sakārtošanas viedokļa būtu nepieņemami.

Savukārt, paredzot apstrīdētajās likuma normās noteiktajām

personām tiesības dzēst sertifikātus naudā, izmaksājamā summa

varētu būt ap 8 miljoniem latu (sk. Latvijas Republikas

5.Saeimas 1994.gada 1.decembra sēdes stenogrammu).