2. pants

Satversmes 105.pants

nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var

ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma

gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Nevar piekrist iesniedzēja

viedoklim, ka, piešķirot noteiktam personu lokam papildu tiesības

sava īpašuma izmantošanai, valsts būtu ierobežojusi citu personu

īpašuma tiesības.

Zemes reformas gaitā noteiktām

personām varēja rasties un/vai radās īpašuma tiesības vai nu uz

zemi, vai uz valsts vērtspapīriem - kompensācijas sertifikātiem.

Tādējādi šajā gadījumā tiesības uz īpašumu neietver tikai

tiesības uz zemi.

Bijušajiem zemes īpašniekiem vai

viņu mantiniekiem, kuri izvēlējās zemes īpašuma vietā saņemt

kompensāciju, sākotnēji nebija nekāda iemesla domāt, ka viņiem

pienākošos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus jebkad varētu

dzēst naudā. Apstrīdētās likuma normas noteiktam personu lokam

paredzētās tiesības dzēst īpašuma kompensācijas sertifikātus

saistīja ar noteikto pieteikšanās termiņu.

Lai būtu tiesības dzēst

kompensācijas sertifikātus naudā, ir jāpastāv diviem savstarpēji

saistītiem pamatnosacījumiem. Pirmkārt, šādas tiesības ir

paredzētas noteiktam subjektu lokam. Otrkārt, šādas tiesības var

izmantot tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā persona līdz 1992.gada

31.decembrim ir pieprasījusi kompensāciju.

Pamatots ir Ministru kabineta

viedoklis, ka saskaņā ar likuma "Par zemes privatizāciju lauku

apvidos" 12.panta pirmo daļu valsts neierobežoja, neaizskāra

personu īpašuma tiesības uz zemi un neiejaucās tajās. Tieši

otrādi, atzīstot tām īpašuma tiesības uz savulaik nacionalizēto

zemi, valsts šīm personām deva iespēju izvēlēties zemi vai

kompensācijas sertifikātus.

Tādējādi

apstrīdētās likuma normas neierobežo to personu tiesības uz

īpašumu, kuras kompensāciju ir pieprasījušas pēc 1992.gada

31.decembra.