15. pants

Valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos

instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Zemes reformu

reglamentējošo normatīvo aktu vairākkārtēju grozījumu rezultātā

atsevišķos laika posmos personām bija iespēja izvēlēties

līdzvērtīgus zemesgabalus arī ārpus tās administratīvās

teritorijas, kurā atradās bijušais īpašums.

Piešķirot tiesības uz zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts

budžeta līdzekļiem, ja zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas vai

zemes īpašums kompensēts ar līdzvērtīgu zemi tajā

administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais īpašums,

likumdevējs, no vienas puses, veicināja taisnīguma principa

ievērošanu un, no otras puses, motivēja zemes īpašniekus, ja vien

tas iespējams, atgriezties savā novadā, atjaunot un attīstīt

tieši tajā tradicionālo lauku dzīvesveidu. Proti, gadījumos, kad

personas izvēlējās līdzvērtīgus zemesgabalus tajā pašā

administratīvajā teritorijā, tika sasniegts likumdevēja

iecerētais mērķis - izraudzītais zemesgabals atradās pēc iespējas

tuvāk tam īpašumam, kas personai piederēja 1940. gada 21. jūlijā.

Turpretī tad, ja personas, subjektīvu apsvērumu vadītas

(piemēram, velēdamās, lai zemesgabals atrastos tuvāk to tagadējai

dzīvesvietai), izvēlējās līdzvērtīgu zemesgabalu citā

administratīvajā teritorijā, tām pašām bija jāsedz izdevumi par

zemes uzmērīšanu. Šāda kārtība tika ieviesta ar mērķi mazināt to

gadījumu skaitu, kad personas pašas izvēlas zemes īpašuma

atrašanās vietu.

Tādējādi gadījumos, kad bija iespējams atjaunot īpašuma

tiesības tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās

bijušais zemes īpašums, bet persona subjektīvu apstākļu dēļ

izvēlējās līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā,

izraudzītais līdzeklis bija piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Savukārt gadījumos, kad personai no tās gribas neatkarīgu

iemeslu dēļ (piemēram, attiecīgajā administratīvajā teritorijā

nav brīvas zemes vai bijusī administratīvā teritorija vairs

neietilpst Latvijas teritorijā) nav iespējams saņemt līdzvērtīgu

zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais

zemes īpašums, izraudzītais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi -

neatjauno iepriekšējo tiesisko stāvokli un arī neattur personu no

zemesgabala izvēles pēc sava ieskata. Līdz ar to apstrīdētā norma

attiecībā uz personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas,

piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no

personas gribas neatkarīgu jeb objektīvu apstākļu dēļ, neatbilst

samērīguma principam, jo nav piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Tādējādi atšķirīgajai attieksmei

pret personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot

līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas

gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, nav objektīva un saprātīga pamata

un tā ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu.