3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. pantam.

No zemes reformas normatīvā regulējuma izrietot pamatprincips,

ka par zemes ierādīšanu (iemērīšanu) maksā pats zemes lietotājs

vai īpašnieks. Iespēja šīs darbības veikšanai saņemt valsts

budžeta finansējumu esot uzskatāma par izņēmumu un valsts īpaši

piedāvātu finansiālu atbalstu.

Minētā finansiālā atbalsta mērķis esot pēc iespējas nodrošināt

īpašuma tiesību atjaunošanu tur, kur šie īpašumi atradās, nevis

risināt situācijas, kad īpašuma tiesību atjaunošana attiecīgajā

teritorijā nav iespējama subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ.

Tādēļ arī apstrīdētajā normā esot iekļauts kritērijs

"administratīvā teritorija". Tas paredzot atšķirīgu

attieksmi pret personām, kam īpašumu kompensē ar līdzvērtīgu zemi

tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušie zemes

īpašumi, un personām, kam līdzvērtīgu zemi piešķir citā

administratīvajā teritorijā.

Saeima uzsver, ka īpašuma tiesību atjaunošana visupirms ir

bijušā zemes īpašnieka vai viņa mantinieka tiesības, iespēja,

vēsturiska un ekonomiska interese. Valstij neesot pienākuma no

valsts budžeta līdzekļiem segt visus ar zemes reformu saistītos

izdevumus. Līdz ar to likumdevējs drīkstot izvirzīt noteiktus

kritērijus valsts budžeta līdzekļu saņemšanai. Šādai attieksmei

esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana, kas

ietver tiekšanos uz saprātīgu valsts budžeta līdzekļu izlietošanu

un zemes reformas mērķu kvalitatīvu sasniegšanu. Pieņemot

apstrīdēto normu, likumdevējs esot vēlējies veicināt zemes

saimniecisku izmantošanu, radīt pamatu lauksaimniecības

attīstībai, pēc iespējas novēršot vērtīgās lauksaimniecības zemes

sadalīšanu sīkās daļās, kā arī ļaut Latvijas pilsoņiem likumā

noteiktajā kārtībā brīvi izvēlēties un realizēt savām interesēm

un iespējām atbilstošas īpašuma tiesības uz zemi, vienlaikus

saglabājot valsts noteikto teritoriālās plānošanas un attīstības

procesu.

Apstrīdētā norma, kas paredz tiesības uz finansiālu atbalstu,

ja īpašuma tiesības uz zemi atjauno tur, kur bijušais īpašums

atradās, līdzsvarojot dažādas intereses. Ja nebūtu apstrīdētās

normas, pastāvētu risks, ka personas censtos iegūt līdzvērtīgu

zemi nosacīti labākajos reģionos un pievilcīgākajās vietās un

valsts to pat atbalstītu. Zemes reformas mērķis esot bijis

atjaunot īpašuma tiesības, lai netieši veicinātu tradicionālā

lauku dzīvesveida atjaunošanu. Apstrīdētā norma esot piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Saeima norāda, ka īpašuma tiesību atjaunošana uz zemi citā

administratīvajā teritorijā, nevis tajā, kurā bijušie īpašumi

atradās, var notikt dažādu iemeslu dēļ. Ja tiek piešķirta

līdzvērtīga zeme citā administratīvajā teritorijā, tad zemes

uzmērīšana par valsts budžeta līdzekļiem neesot paredzēta.

Tādējādi vienīgais kritērijs zemes uzmērīšanai par valsts budžeta

līdzekļiem esot zemes gabala atrašanās vieta. Tas vienlīdz

attiecoties uz visām personām, arī tām, kuru īpašumi atradās

bijušajā Abrenes apriņķī.

Veicot zemes reformu, zemes īpašuma tiesību atjaunošanas

mērķis esot sasniegts tādējādi, ka bijušajiem zemes īpašniekiem,

kuriem piederēja zeme bijušajā Abrenes apriņķī, vai viņu

mantiniekiem tika dota iespēja pieprasīt līdzvērtīgu zemi citā

vietā tāpat kā jebkurai citai personai atbilstoši likuma

"Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos"

12. pantam. No normatīvajiem aktiem izrietot, ka bijušā Abrenes

apriņķa zemes īpašumi tiek pielīdzināti tiem zemes īpašumiem,

kuri atrodas Balvu rajona teritorijā, un zemes uzmērīšanai šajā

teritorijā persona var pretendēt uz valsts budžeta

līdzekļiem.

Saeima uzsver, ka attieksme pret personām, kurām piederēja

zeme Abrenes apriņķī, nemaz nav citāda kā pret tām personām,

kuras citu objektīvu iemeslu dēļ nevarēja atgūt zemes īpašumu

tajā pašā administratīvajā teritorijā, piemēram, tādēļ, ka

pagastā, kurā konkrētais īpašums savulaik atradās, brīvas zemes

vairs nebija. Abos gadījumos zemes uzmērīšana esot jāveic par

saviem līdzekļiem. Tādējādi neesot paredzēta atšķirīga attieksme

pret personām, kuru īpašumi atradās kādreizējā Abrenes apriņķa

teritorijā.

Papildus Saeima vērš uzmanību uz to, ka, apstrīdētā norma

skatāma kopsakarā ar 2008. gada 31. decembrī spēkā stājušos

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Saskaņā ar

minēto likumu esot grozīts administratīvās teritorijas jēdziens

un būtiski paplašināta teritorija, kuras ietvaros noteiktam

personu lokam var nodrošināt zemes kadastrālo uzmērīšanu par

valsts budžeta līdzekļiem.