1. pants
paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir

attaisnojami, proti, ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir

leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija spriedumu lietā

Nr. 2002-01-03 un 2008. gada 12. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 8. punktu).

Lietā nepastāv strīds par to, ka

apstrīdētās normas ir pieņemtas ar atbilstošā kārtā pieņemtu un

izsludinātu likumu.

Tādējādi

īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu.

12. Ikviena

pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un

argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-19-01 9. punktu, 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2005-18-01 13. punktu un 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-12-01 10.2. punktu). Pienākums norādīt un pamatot

šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā

visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai.

12.1. Raksturojot

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdu

"daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju 54. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertā

ierobežojuma leģitīmo mērķi, Saeima atbildes rakstā norādījusi,

ka mājoklis ir atzīts par primāru sociālu vajadzību un valsts

pienākums ir nodrošināt aizsardzību dzīvokļu īpašniekiem. Tātad

šo apstrīdēto normu mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību

aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Arī

Tiesībsargs savā 2008. gada 8. maija atzinumā Nr. 3 (turpmāk

- Tiesībsarga atzinums Nr. 3), kurā vērtēta Likuma par zemes

reformu 12. panta otrās daļas atbilstība Satversmes 105.

pantam, norāda, ka šīs normas leģitīmais mērķis ir pasargāt

daudzdzīvokļu māju iemītniekus no pārmērīgiem mājas uzturēšanas

izdevumiem piespiedu nomas gadījumā (sk. lietas materiālu

1. sējuma 77. lpp.).

Tātad minētajās apstrīdētajās

normās ietvertā īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

pasargāt dzīvokļu īpašniekus no nesamērīgi augstiem mājas

uzturēšanas izdevumiem.

12.2. Kā norāda

Saeima, apstrīdētajās pārejas noteikumu normās ietvertā noteiktā

īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt

taisnīgu līdzsvaru starp zemes īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku

interesēm (sk. lietas materiālu 1. sējuma

98. lpp.).

Apstrīdētās pārejas noteikumu

normas ir līdzīgas, taču pieņemtas atšķirīgā laikā. Grozījumi

Likumā par zemes reformu pilsētās, ar kuriem šā likuma pārejas

noteikumiem tika pievienots 7. punkts, Saeimā tika pieņemti

2007. gada 12. decembrī. Savukārt grozījumi Likumā par

dzīvojamo māju privatizāciju, ar kuriem šā likuma pārejas

noteikumiem tika pievienots 40. punkts, tika pieņemti

2008. gada 13. martā. Tā kā Likuma par zemes reformu

pilsētās pārejas noteikumu 7. punkts tika pieņemts pirms

Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu

40. punkta pieņemšanas, tieši Likuma par zemes reformu

pilsētās pārejas noteikumu 7. punkta izstrādes un

pieņemšanas materiāli vislabāk var liecināt par abās

apstrīdētajās pārejas noteikumu normās ietvertā īpašuma tiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Ministru kabineta iesniegtais

likumprojekts "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"" paredzēja papildināt Likuma par zemes

reformu pilsētās pārejas noteikumus ar 7. punktu. Šā

likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka atbilstoši Valsts zemes

dienesta sniegtajai informācijai 2008. gadā stājusies spēkā

aktualizētā zemes kadastrālās vērtības bāze un visām nekustamā

īpašuma grupām tiek prognozēts vairākkārtējs zemes kadastrālās

vērtības un arī zemes nomas maksas pieaugums. Tas nozīmējot, ka

daļai pilsētu zemes nomnieku zemes nomas maksa 2008.gadā

palielināsies vairāk nekā piecas reizes. Lai šādos gadījumos

novērstu būtisku zemes nomas maksas pieaugumu 2008. gadā un

nodrošinātu pakāpenisku nomas maksas pieaugumu arī turpmākajos

gados, esot nepieciešams noteikt pārejas periodu. Savukārt,

analizējot likumprojekta ietekmi uz makroekonomisko vidi, tiek

norādīts, ka "likumprojekts novērsīs iespēju būtiskam zemes nomas

maksas sloga pieaugumam iedzīvotājiem par savu dzīvesvietu"

(likumprojekta "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"" anotācija http://www.saeima.lv/saeima9/lasa?dd=LP0544_0).

Saeimai izskatot minēto likumprojektu pirmajā lasījumā,

deputāte Anna Seile norādīja, ka Agrārās, vides un reģionālās

politikas komisija "uzskata par nepieciešamu normalizēt nomnieku

maksājumus" (9. Saeimas 2007. gada 6. decembra sēdes

stenogramma http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/071206/st071206.htm).

No iepriekš minētā var secināt, ka

apstrīdētās pārejas noteikumu normas ir pieņemtas, lai pasargātu

privatizēto dzīvokļu īpašniekus no zemes nomas maksas straujas

palielināšanās.

Līdz ar to var

secināt, ka visās apstrīdētajās normās paredzēto ierobežojumu

leģitīmais mērķis ir citu cilvēku, proti, dzīvokļu īpašnieku,

tiesību aizsardzība.

13. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka, konstatējot leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam.

Pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai

labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

zaudējumiem. Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

2004. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

14. Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

14.1. Saskaņā ar

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas

vārdiem "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo

māju privatizāciju 54. panta otro daļu dzīvokļu īpašniekiem

par zemes nomu gadā ir jāmaksā ne vairāk kā pieci procenti no

zemes kadastrālās vērtības. Lai gan maksājums par zemes nomu ir

tikai viens no maksājumiem, kas jāveic dzīvokļa īpašniekam sakarā

ar dzīvojamās mājas uzturēšanu, zemes nomas maksas maksimālā

apmēra noteikšana likumā ir veids, kādā dzīvokļu īpašnieki var

tikt pasargāti no nesamērīgi augstiem daudzdzīvokļu mājas

uzturēšanas izdevumiem.

Līdz ar to minētās apstrīdētās

normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

14.2. Vērtējot

apstrīdēto pārejas noteikumu normu piemērotību leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jāņem vērā tas, ka nekustamā īpašuma kadastrālo

vērtību ietekmē situācija nekustamo īpašumu tirgū.

Saskaņā ar Nekustamā īpašuma

valsts kadastra likuma 71. pantu kadastrālo vērtību aprēķina,

ņemot vērā tādus Kadastra informācijas sistēmā reģistrētos datus

kā kadastrālās vērtības bāze, kadastra objekts un nekustamā

īpašuma nodokļa objektu raksturojoši dati, nekustamā īpašuma

lietošanas mērķi un nekustamā īpašuma objekta apgrūtinājumi. No

minētā likuma 67. panta un 69. panta otrās daļas

izriet, ka kadastrālo vērtību bāze tiek izstrādāta, pamatojoties

uz nekustamā īpašuma tirgus informāciju par nekustamā īpašuma

tirgus darījumiem vismaz divos pēdējos gados. Ņemot vērā

nekustamā īpašuma tirgus attīstības tendences un augošās

nekustamā īpašuma cenas, likumdevējs tolaik prognozēja, ka

strauji pieaugs zemes kadastrālā vērtība un līdz ar to arī nomas

maksa. Ja šī prognoze piepildītos un apstrīdētās pārejas

noteikumu normas netiktu pieņemtas, dzīvokļu īpašnieku izdevumi

par mājas uzturēšanu ievērojami palielinātos neilgā laika

posmā.

Pieteikuma iesniedzēja pamatoti

norādījusi, ka zemes nomas maksas pieauguma ierobežojums, kas

apstrīdētajās pārejas noteikumu normās noteikts uz trim gadiem,

neatrisina situāciju ilgtermiņā. Tomēr nevar piekrist Pieteikuma

iesniedzējas apgalvojumam, ka pārejas perioda beigās nomas maksas

pieaugums būšot tikpat ievērojams kā tādā gadījumā, ja pieauguma

ierobežojuma nebūtu (sk. lietas materiālu 1. sējuma

15. lpp.). Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju

valstī, ir sarežģīti prognozēt nekustamā īpašuma cenas un ar tām

saistītās kadastrālās vērtības izmaiņas 2011. gadā. Savukārt

zemes nomas maksas pieauguma apmēru 2011. gadā šobrīd ir

sarežģīti prognozēt tāpēc, ka zemes nomas maksa piespiedu nomas

gadījumā ir tieši atkarīga no zemes kadastrālās vērtības.

Apstrīdētās pārejas noteikumu

normas tādējādi nodrošina, ka dzīvokļu īpašnieku maksājumi par

zemes nomu no 2008. gada līdz 2010. gadam palielinās

pakāpeniski, nevis strauji.

Tātad gan

apstrīdētās pārejas noteikumu normas, gan apstrīdētās normas

kopumā ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka likumdevējs apstrīdēto normu leģitīmo

mērķi varēja sasniegt ar alternatīviem, zemes īpašnieku tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Satversmes tiesa savos spriedumos

ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie

risinājumi būtu vai nebūtu piemērotāki situācijas risinājumam

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma

lietā Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada

13. februāra sprieduma lietā

Nr.2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas

kompetencē ir pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot kādas

personas vai personu grupas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis,

vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas

personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

15.1. Par to, vai

likumdevējs ir izvērtējis, vai konkrētajā gadījumā leģitīmais

mērķis nevar tikt sasniegts ar personu tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, liecina dokumenti, kas atspoguļo

apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu.

Sākotnēji nomas maksas

ierobežojums piecu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības

tika noteikts Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta

otrajā daļā. Šādu ierobežojumu likumdevējs noteica jau

1995. gada 21. jūnijā, pieņemot Likumu par dzīvojamo māju

privatizāciju. Savukārt Likumā par zemes reformu pilsētās

grozījumi, kas paredzēja nomas maksas ierobežojumus piespiedu

nomas gadījumā, tika izdarīti vēlāk, proti, 1997. gada 8.

maijā. Tādējādi var secināt, ka likumdevējam, jau pieņemot Likumu

par dzīvojamo māju privatizāciju, bija pienācīgi jāizvērtē, kā

vienas iedzīvotāju grupas - dzīvokļu īpašnieku - tiesību

aizsardzība ietekmēs citas grupas - zemes īpašnieku - tiesības uz

īpašumu.

Sagatavojot otrajam lasījumam

likumprojektu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamā fonda

privatizāciju" - tāds bija sākotnējais Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju nosaukums -, 5. Saeimas Valsts pārvaldes un

pašvaldības komisijas 1995. gada 31. janvāra sēdē deputāts

Jānis Lagzdiņš norādīja: "Ja māja ir uz bijušā īpašnieka zemes,

kura nostiprināta Zemesgrāmatā, dzīvokļa īpašniekam jāmaksā zemes

īpašniekam zemes nomas maksa." Tāpat minētajā sēdē izskanēja

priekšlikums "valstiski noregulēt piespiedu nomu un noteikt

maksimālās nomas maksas likmi" (lietas materiālu

1. sējuma 126. un 127. lpp.). Valsts pārvaldes un

pašvaldību komisijas 1995. gada 7. februāra sēdē pirmo reizi

minēts, ka "nomas maksimālās likmes nosaka Ministru kabinets"

(lietas materiālu 1. sējuma 133. lpp.).

Tikai Valsts pārvaldes un

pašvaldību komisijas apkopotajos priekšlikumos likumprojekta "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izskatīšanai

otrajā lasījumā ir atrodams ierosinājums papildināt

likumprojekta 54. pantu ar šādu tekstu: "zemes nomas maksa

par koplietošanā esošo domājamo daļu zemes reformas gaitā

nedrīkst būt augstāka par 5% gadā no zemes kadastrālās vērtības"

(lietas materiālu 1. sējuma 162. lpp.). Kā

liecina Satversmes tiesai pieejamie dokumenti, pirms tam šāds

priekšlikums nebija izskanējis un diskusijas par to nebija

notikušas. Savukārt no Saeimas 1995. gada 26. aprīļa sēdes

stenogrammas, kura citastarp atspoguļo likumprojekta "Par valsts

un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" izskatīšanu otrajā

lasījumā, ir redzams, ka priekšlikums par nomas maksas

ierobežojumu līdz pieciem procentiem gadā no zemes kadastrālās

vērtības ir pieņemts bez debatēm (sk. http://www.saeima.lv/steno/st_955/st2604.html).

Saeima nav vērtējusi, kā minētais nomas maksas ierobežojums

ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli, un nav apsvērusi iespēju

izmantot saudzējošākus līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī

pieņemot Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otro daļu,

likumdevējs ir ņēmis vērā tikai daudzdzīvokļu mājas iemītnieku

intereses, nerēķinoties ar zemes īpašnieku tiesiskajām

interesēm.

15.2. Pirmie

normatīvie akti, kas regulēja zemes reformu, tika pieņemti

1991. gadā. Savukārt kopš apstrīdēto normu pieņemšanas ir

pagājuši vairāk nekā 10 gadi. Šajā laikā ir mainījusies gan

faktiskā, gan tiesiskā situācija, tāpēc likumdevējam vēl jo

vairāk bija pienākums izvērtēt, vai apstrīdēto normu leģitīmais

mērķis netiktu sasniegts arī ar zemes īpašnieku tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Uz šāda izvērtējuma nepieciešamību

ir norādīts arī Tiesībsarga atzinumā Nr. 3. Kā secina

Tiesībsargs, rūpēties par valsts un sabiedrības interešu

ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts pienākums.

Valsts nevar šo pienākumu pildīt, nesamērīgi ierobežojot kādas

sociālās grupas, piemēram, zemes īpašnieku, tiesības. Tādējādi

valstij šo tiesisko attiecību noregulēšanai ir jāizvēlas tādi

līdzekļi, kas samazinātu zemes īpašniekam uzlikto sociālo nastu

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 80. lpp.).

Savukārt Agrārās, vides un

reģionālās politikas komisija, izvērtējot minēto Tiesībsarga

atzinumu, savā 2008. gada 4. jūnija vēstulē Tiesībsargam

norāda uz vairākiem pasākumiem, kas būtu jāveic, lai panāktu

saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un zemes īpašnieku tiesībām

un interesēm. Komisija pati ir norādījusi uz alternatīviem

līdzekļiem, kas piespiedu nomas gadījumā mazāk ierobežotu zemes

īpašnieku tiesības. Komisija citastarp minēja iespēju ietvert

Likumā par zemes reformu pilsētās normu, kas paredzētu, ka

nomnieks piespiedu nomas gadījumos maksā ar nekustamo īpašumu

saistītos nodokļus. Tāpat komisijas vēstulē ir minēta iespēja

zemes īpašnieka ienākumiem no nomas maksas piemērot iedzīvotāju

ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai pat

atbrīvojumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 96. un

97. lpp.).

Arī Pieteikuma iesniedzēja

konstitucionālajā sūdzībā ir norādījusi uz alternatīviem, viņas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, likumdevējs

varējis paredzēt gan valsts finansētu kompensācijas mehānismu vai

citus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu privatizēto objektu

īpašniekus, gan nekustamā īpašuma nodokļa vai iedzīvotāju

ienākuma nodokļa atlaides zemes īpašniekiem, lai samazinātu tiem

uzlikto sociālo nastu un kompensētu apstrīdēto normu piemērošanas

rezultātā radītos zaudējumus (sk. lietas materiālu 1.

sējuma 16. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

viedoklim, ka nekustamā īpašuma tirgus vērtība nav piemērots

kritērijs zemes nomas maksas apmēra noteikšanai piespiedu nomas

gadījumā. Tirgus vērtība ir ļoti mainīga, un tās noteikšana

prasītu ne vien papildu līdzekļus, bet arī varētu tikt

apstrīdēta. Tādējādi zemes nomas maksas noteikšana konkrētam

īpašumam būtu apgrūtināta vai atsevišķos gadījumos pat

neiespējama. Turklāt nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība ir

atkarīga no tirgus vērtības, jo, nosakot kadastrālās vērtības

bāzi, tiek ņemta vērā informācija par situāciju nekustamā īpašuma

tirgū.

Tāpat var piekrist Pieteikuma

iesniedzējas norādītajam, ka viens no iespējamiem alternatīvajiem

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem varētu būt zemes nomas

maksas maksimālā apmēra paaugstināšana, nosakot likumā lielāku

nomas maksas apmēru nekā līdzšinējie pieci procenti gadā no

nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Kā norāda Saeima, šis

skaitlis, proti, pieci procenti, tika izraudzīts, vadoties no

deviņdesmito gadu vidus tiesu prakses tendencēm, un apstrīdētajās

normās tika ietverts, lai likuma līmenī nodrošinātos pret nomas

maksas nekontrolējamu pieaugumu nākotnē (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 36. lpp.). Kā jau norādīts iepriekš,

faktiskie un tiesiskie apstākļi kopš tā laika ir mainījušies.

15.3. Satversmes tiesa

piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādītajam, ka šobrīd ne visi

dzīvokļu īpašnieki ir uzskatāmi par sociāli mazāk aizsargātiem

civiltiesisko attiecību dalībniekiem nekā zemes īpašnieki.

Dzīvokļu īpašnieku mantiskais stāvoklis daudzos gadījumos var būt

pat labāks nekā zemes īpašniekam.

Nevar piekrist Saeimas viedoklim,

ka nomas maksa, kuru piespiedu nomas gadījumā saskaņā ar

apstrīdētajām normām no dzīvokļu īpašniekiem saņem zemes

īpašnieks, šobrīd pilda nomas līgumam raksturīgo atlīdzības

funkciju (sk. lietas materiālu 2. sējuma 37. lpp.). Ņemot

vērā nomas maksas apmēru, zemes īpašnieka izdevumus par zemes

uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu

maksāt nekustamā īpašuma nodokli, apstrīdētajās normās noteikto

maksimālo nomas maksas apmēru nevar uzskatīt par tādu, kas

pildītu atlīdzības funkciju.

Satversmes tiesa secina, ka pastāv

alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt

sasniegts, mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības.

Tādējādi Likuma

par zemes reformu pilsētās 12. panta otrās daļas vārdi

"daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju 54. panta otrās daļas pirmais teikums neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 105.

pantam.

16. Lai izvērtētu

apstrīdēto pārejas noteikumu normu atbilstību samērīguma

principam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kādas

tiesiskās sekas rada tas, ka šīs normas ir saistītas ar pārējām

apstrīdētajām normām.

16.1. Apstrīdētās pārejas

noteikumu normas ir nesaraujami saistītas ar abās pārējās

apstrīdētajās normās noteikto zemes nomas maksas apmēra

ierobežojumu. Saskaņā ar apstrīdētajām pārejas noteikumu normām

arī 2008., 2009. un 2010. gadā saglabājas zemes nomas maksa, kas

noteikta Likuma par zemes reformu 12. panta pirmajā un

otrajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54.panta

otrās daļas pirmajā teikumā reglamentētajā kārtībā, tikai tās

apmērs katrā no minētajiem trim gadiem nedrīkst pārsniegt

iepriekšējam gadam aprēķināto nomas maksas apmēru par vairāk nekā

25 procentiem.

Satversmes tiesa iepriekš ir

secinājusi, ka Likuma par zemes reformu 12. panta otrā daļa

un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54.panta otrās daļas

pirmais teikums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī

Satversmes 105. pantam. Tā kā apstrīdētās pārejas noteikumu

normas atrodas nesaraujamā kopsakarā ar pārējām apstrīdētajām

normām, samērīguma principam neatbilst arī apstrīdētās pārejas

noteikumu normas.

16.2. Vēl pirms apstrīdēto

pārejas noteikumu normu pieņemšanas, proti, 2007. gada 8.

novembrī, Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par nekustamā īpašuma

nodokli". Šā likuma pārejas noteikumu 22. punktā tika noteikts,

ka nekustamā īpašuma nodokļa apmērs, ja nemainās nekustamā

īpašuma lietošanas mērķis, 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkst

pārsniegt iepriekšējam taksācijas gadam aprēķināto nodokļa apmēru

vairāk kā par 25 procentiem. Tieši tādu pašu pieauguma

ierobežojumu procentos likumdevējs, neveicot faktisko un tiesisko

apstākļu pienācīgu izvērtējumu, noteicis arī zemes nomas maksai

piespiedu nomas gadījumos.

Jāpiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

norādītajam, ka likumdevējs nav izvērtējis to, kā apstrīdētās

pārejas noteikumu normas ietekmēs zemes īpašnieku tiesības.

Grozījumi Likumā par zemes reformu pilsētās, tostarp pārejas

noteikumu 7. punkts, tika apspriesti Saeimas 2007. gada 6.

decembra sēdē. Ne minētās sēdes stenogramma, ne likumprojekta

anotācija neliecina, ka likumdevējs būtu apsvēris, kā varētu

taisnīgi līdzsvarot zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas

īpašnieku intereses.

Apstrīdētās pārejas noteikumu

normas zemes īpašnieka stāvokli neuzlabo, jo zemes kadastrālās

vērtības pieauguma dēļ strauji samazinājusies zemes nomas maksas

un zemes kadastrālās vērtības procentuālā attiecība. Piemēram,

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka nomas maksa par viņai

piederošo zemi 2008. gadā bija vairs tikai 0,48 procenti no zemes

gabala kadastrālās vērtības tajā pašā gadā

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 17. un 18.

lpp.). Var secināt, ka likumdevējs, mēģinot novērst zemes

nomas maksas apmēra būtisku pieaugumu, nav apsvēris iespēju mazāk

ierobežot zemes īpašnieku īpašuma tiesības.

Tādējādi arī

Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu

7. punkts, ciktāl tajā noteiktie nomas maksas ierobežojumi

attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un Likuma par dzīvojamo

māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punkts neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 105. pantam.

17. Pieteikuma iesniedzēja

ir lūgusi izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 1.

pantam. Tomēr Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam, jo ir

konstatēta to neatbilstība Satversmes 105. pantam.

18. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

lēmusi citādi.

Satversmes tiesa vairākkārt

secinājusi, ka gadījumos, ja tūlītēja apstrīdētās normas

atcelšana būtu vēl vairāk neatbilstoša Satversmei nekā

apstrīdētās normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt

sprieduma izpildes termiņu (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3.

punktu un 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01

12. punktu).

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

norādītajam, ka ir nepieciešams izvērtēt, kādā veidā vislabāk

līdzsvarot zemes īpašnieku un privatizēto dzīvokļu īpašnieku

pretējās intereses, kā arī izdarīt attiecīgus grozījumus

normatīvajos aktos. Vienlaikus Satversmes tiesa uzsver, ka jau

2008. gada 8. maijā Saeima ir saņēmusi Tiesībsarga atzinumu

Nr. 3, kurā norādīts uz apstrīdēto normu neatbilstību

Satversmei. Tāpēc Satversmes tiesas spriedumā konstatētie

pamattiesību pārkāpumi ir jānovērš pēc iespējas ātrāk.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma

"Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta

otrās daļas vārdus "daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas" un pārejas

noteikumu 7. punktu, ciktāl tajā noteiktie nomas maksas

ierobežojumi attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un likuma

"Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"

54. panta otrās daļas pirmo teikumu un pārejas noteikumu 40.

punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

105. pantam un spēku zaudējušu no 2009. gada

1. novembra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris