4. pants

Institūcija, kas

izdevusi apstrīdētos aktus, - Saeima - uzskata, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 105. pantam.

Saeima norāda, ka

konstitucionālajā sūdzībā esot apstrīdēti nevis nomas maksas

ierobežojumi, bet gan piespiedu nomas institūts kā tāds. Turklāt

apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei pieteikumā tiekot

pamatota ar neizdevīgiem un apgrūtinošiem nodokļu maksājumiem, ar

kuriem aplikta saņemtā nomas maksa.

Izskaidrojot piespiedu nomas

institūta izvēli apstrīdētajās normās minēto tiesisko attiecību

noregulēšanai, Saeima norāda, ka zemes reformas normatīvajā

regulējumā esot pieļauti izņēmumi no Civillikuma 968. panta

noteikumiem. Likumā noteiktajos izņēmuma gadījumos ēka varot būt

juridiski atdalīta no zemes gabala kā patstāvīgs īpašuma objekts

un varot piederēt citai personai. Apzinoties tādu situāciju, ka

uz īpašnieka zemes likumīgi ir uzbūvētas ēkas un citas būves,

likumdevēja pienākums esot bijis noregulēt attiecības starp zemes

īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku. Jau zemes reformas sākuma

posmā likumdevējs esot noregulējis piespiedu nomas tiesiskās

attiecības starp zemes īpašnieku un ēku (būvju) īpašnieku, kā arī

paredzējis zemes īpašnieku un viņu mantinieku tiesības pieprasīt

kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu.

Kā uzsver Saeima, likumdevēja

rīcība zemes reformas sākumā un visā tās laikā bijusi vērsta uz

to, lai garantētu un aizsargātu gan viena, gan otra īpašnieka

tiesības, panākot taisnīgu līdzsvaru viņu tiesisko attiecību

regulējumā. Likumdevējs nomas tiesiskās attiecības esot

uzskatījis par atbilstošāko modeli šo attiecību

noregulēšanai.

Raksturojot apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 105. pantam, Saeima atzīst, ka piespiedu

nomas gadījumā pastāv zemes īpašnieka īpašuma tiesību

ierobežojums. Tā kā apstrīdētajās normās noteikts pienākums

noslēgt nomas līgumu, izvērtējams esot Pieteikuma iesniedzējas

īpašuma tiesību ierobežojums, kas rodas līdz ar nomas tiesiskajām

attiecībām.

Izvēloties zemes īpašuma tiesību

atjaunošanu, nevis kompensāciju vai līdzvērtīgu zemes gabalu,

zemes īpašnieks esot piekritis tam, ka starp ēkas īpašnieku un

viņu kā zemes īpašnieku izveidosies nomas tiesiskās attiecības ar

visām no tām izrietošajām tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to

persona, atgūstot īpašumā zemi, netieši esot piekritusi

apstrīdētajās normās noteiktajam ierobežojumam. Tomēr esot

nepieciešams, lai šim ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un tas

atbilstu samērīguma principam.

Īpašuma tiesību ierobežojums esot

noteikts sabiedrības interesēs, un tam esot leģitīms mērķis -

nodrošināt ēkas īpašniekam piekļuvi viņa nekustamajam īpašumam,

vienlaikus garantējot zemes īpašniekam ienākumus no zemes gabala,

kuru viņš nevar iznomāt citām personām.

Saeima atzīst, ka leģitīmā mērķa

sasniegšanai piemērotas esot gan nomas tiesiskās attiecības, gan

servitūta nodibināšana. Tomēr svarīgākie zemes reformas likumi

esot stājušies spēkā pirms Civillikuma lietu tiesību daļas spēkā

stāšanās. Toreiz spēkā bijušais Latvijas Civilkodekss regulējis

nomas līgumu, taču servitūtu tiesiskais regulējums tobrīd vēl

neesot pastāvējis.

Turklāt Civillikums neparedzot

kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam atlīdzību par servitūta

nodibināšanu. Nomas līgums atšķirībā no servitūta noteikšanas un

lietošanas esot ļoti piemērots, lai tajā brīvi ietvertu dažādus

citus pusēm izdevīgus noteikumus. Ja tiktu izraudzīts tāds

modelis, ka nodibināms reālservitūts, tas varētu tikt nodibināts

tikai par labu katram atsevišķajam dzīvokļa īpašumam. Līdz ar to

nomas tiesiskās attiecības, sistēmiski raugoties, esot

piemērotākas apstrīdētajās normās aprakstīto situāciju

noregulēšanai.

Tā kā nomas līgums vienmēr esot

atlīdzības līgums, nomas tiesiskās attiecības esot saudzējošākais

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis.

Saeima arī uzsver, ka šobrīd

izveidot Civillikumam paralēlu un atšķirīgu regulējumu, lai

piespiedu nomu aizstātu ar servitūtiem, būtu ne tikai

nelietderīgi, bet arī sarežģīti. Šādā gadījumā vajadzētu

pārskatīt jau nodibinātas tiesiskās attiecības un pilnībā mainīt

jau gandrīz 17 gadus pastāvošo normatīvo regulējumu.

Analizējot apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Saeima

pauž viedokli, ka personas, kurām pieder zeme Rīgas un Ventspils

brīvostu teritorijā, un zemes īpašnieki citviet pilsētās atrodas

salīdzināmos, bet ne vienādos apstākļos. Atšķirīgai attieksmei

pret šīm personām esot saprātīgs un objektīvs pamats.

Kā norāda Saeima, osta esot

teritorija ar īpašu darbības režīmu. Lai nodrošinātu sabiedrībai

svarīgās intereses tautsaimniecības jomā, normatīvajos aktos esot

paredzēta īpaša šajā teritorijā esošā nekustamā īpašuma

apsaimniekošanas, lietošanas un atsavināšanas kārtība.

Brīvostas teritorijā esošas zemes

īpašnieka īpašuma tiesību ierobežojumi esot būtiskāki nekā zemes

īpašnieka tiesību ierobežojumi piespiedu nomas gadījumā.

Piemēram, ostas pārvaldei esot tiesības tās teritorijā esošo

fiziskajām un juridiskajām personām piederošo zemi izmantot ostas

vajadzībām, kā arī iznomāt komersantiem, kas darbojas tās

teritorijā. Tādējādi par saprātīgu un objektīvu esot uzskatāma

norma, kas paredz pienākumu tieši brīvostas zemes lietotājam,

nevis tās īpašniekam maksāt nodokļus un segt citus izdevumus, kas

saistīti ar zemes uzturēšanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima

uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes

91. panta pirmo teikumu.