3. pants

Konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja Regīna Dubovska (turpmāk - Pie­teikuma

iesniedzēja) uzskata, ka Likuma par zemes reformu pilsētās

12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā lietotais

vārds "noma" (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam.

Konstitucionālajā sūdzībā

norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējai ar Rīgas pilsētas Zemes

komisijas 1996. gada 2. maija lēmumu Nr. 17/83

atjaunotas īpašuma tiesības uz zemes gabala Lielvārdes ielā

(kadastra nr. 01000712041) 424/2304 domājamo daļu. Jau

Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību atjaunošanas brīdī uz

minētā zemes gabala esot atradusies daudzdzīvokļu māja. Ēka

iepriekš bijusi Rīgas pilsētas pašvaldības īpašums, bet ar Rīgas

pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas

komisijas lēmumu 2000. gadā tā nodota privatizācijai. Ņemot

vērā Likuma par zemes reformu pilsētās 12. pantā un Likuma

par dzīvojamo māju privatizāciju 54. pantā noteikto,

Pie­teikuma iesniedzēja esot noslēgusi zemes nomas līgumu ar

daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem.

Pamatojot apstrīdēto normu

neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Rīgas un Ventspils brīvostu

teritorijā ietilpstošās zemes īpašnieki atrodoties vienādos un

salīdzināmos apstākļos ar citviet pilsētās esošās zemes

īpašniekiem. Kā vieni, tā otri zemes īpašnieki nevarot paši

lietot zemes gabalu un nevarot brīvi izlemt, kam zemes gabalu

nodot lietošanā. Uzbūvētās ēkas abos gadījumos varot uzskatīt par

zemes gabala apgrūtinājumiem.

Tomēr attieksme pret abām personu

grupām esot atšķirīga, jo apstrīdētās normas liekot noslēgt nomas

līgumu, savukārt brīvostu teritorijā saskaņā ar likumu par labu

ostas pārvaldei tiekot nodibināts personālservitūts uz fiziskajām

un juridiskajām personām piederošo zemi. Tā kā normatīvais

regulējums abās situācijās esot atšķirīgs, atšķirīgs esot arī

zemes gabalu īpašnieku tiesību un pienākumu apjoms. Brīvostās

starp zemes īpašnieku un ostas pārvaldi pastāvot liettiesiskas

attiecības. Ar personālservitūtu apgrūtinātās zemes īpašnieks

saņemot ierobežotu atlīdzību, bet ostas pārvalde veicot nodokļu

maksājumus, kas gulstas uz zemes īpašumu. Šajā gadījumā zemes

gabalu īpašnieki varot saņemt lielāku ienākumu no sava īpašuma,

jo atšķirībā no tādu zemes gabalu īpašniekiem, uz kuriem atrodas

daudzdzīvokļu māja, viņiem neesot jāreģistrējas kā saimnieciskās

darbības veicējiem, turklāt no saņemtās atlīdzības neesot jāmaksā

nekustamā īpašuma, iedzīvotāju ienākuma un pievienotās vērtības

nodokļi, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa.

Turklāt tiem zemes īpašniekiem, kuru tiesiskās attiecības ar ēku

īpašniekiem regulē apstrīdētās normas, aizstāvēt savas tiesības

civilprocesuālā ceļā esot sarežģītāk nekā brīvostu teritorijā

esošās zemes īpašniekiem.

Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka

minētajai atšķirīgajai attieksmei neesot objektīva un saprātīga

pamata. Kā uzskata Pieteikuma iesniedzēja, Likuma par zemes

reformu pilsētās 12. pantā un Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju 54. pantā minēto tiesisko attiecību

noregulēšanai pareizāk un pamatotāk būtu izmantot servitūtu.

Piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām neesot saistību tiesību

rakstura, jo tās netiekot nodibinātas ar labprātīgi noslēgtu

līgumu. Turklāt zemesgrāmatu nodalījumā daudzdzīvokļu māja tiekot

ierakstīta kā liettiesisks apgrūtinājums. Saistību tiesības,

tostarp noma, zemesgrāmatā tiekot ierakstītas tikai izņēmuma

gadījumos.

Pamatojot apstrīdēto normu

neatbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka valsts noteikto piespiedu nomas tiesisko attiecību dēļ

īpašnieks nevarot rīkoties ar savu zemi pēc saviem ieskatiem.

Līdz ar to tiekot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējai Satversmes

105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

Ierobežojums neapšaubāmi esot

noteikts ar likumu un tam esot leģitīms mērķis, jo apstrīdētās

normas aizsargājot daudzdzīvokļu māju iedzīvotājus no pārmērīgiem

mājas uzturēšanas izdevumiem. Taču šajā gadījumā neesot ievērots

samērīgums starp sabiedrības un personas interesēm, jo no

saņemtās nomas maksas aptuveni puse nonākot nevis pie zemes

īpašnieka, bet gan tiekot samaksāta valstij un pašvaldībai dažādu

nodokļu maksājumos. Ja šis ieņēmums likumā tiktu definēts kā

kompensācija, nevis nomas maksa, zemes īpašnieks saņemtu

ienākumu, kas būtu aptuveni divas reizes lielāks nekā

līdzšinējais, savukārt daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju maksājumi

nemainītos.