12. pants

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01

vērtēja Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesību ierobežojumu un

atzina, ka apstrīdēto normu iepriekšējā redakcija neatbilst

Satversmes 105. pantam.

Pieteikuma iesniedzēja savā konstitucionālajā sūdzībā norāda,

ka spriedums lietā Nr. 2008-36-01 nav ievērots un viņas

pamattiesību aizskārums turpinās tādā pašā apmērā. Arī

pieaicinātās personas - Tiesībsargs un J. Rozenfelds norāda, ka

spriedums lietā Nr. 2008-36-01 attiecībā uz Likuma par dzīvojamo

māju privatizāciju pārejas noteikumu 40. punktu un Likuma par

zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punktu nav ievērots

un Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums nav novērsts

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 159., 172. un 173.

lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Pieteikuma

iesniedzējas tiesību aizskārums ir novērsts un kā pēc apstrīdēto

normu pieņemšanas ir mainījusies tiesiskā situācija, vai

spriedums lietā Nr. 2008-36-01 ir pilnībā ievērots un vai

apstrīdētās normas atbilst Satversmes tiesas nolēmumos

noteiktajiem tiesību normu satversmības kritērijiem. Satversmes

tiesa norāda, ka lietā Nr. 2008-36-01 izdarītie secinājumi ir

tikpat lielā mērā attiecināmi arī uz izskatāmo lietu.

12.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumā

noteiktais nomas maksas apmēra procentuālā pieauguma regulējums

ierobežo zemes īpašnieka tiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 10.

punktu).

Tādējādi apstrīdētās normas paredz

Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojumu.

12.2. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību

netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Īpašuma tiesības var

ierobežot, ja ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes

tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr.

2002-01-03 un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-09-03 12. punktu).

Pamattiesību ierobežojums bija noteikts ar likumu, proti,

apstrīdētās normas bija ietvertas Likumā par zemes reformu

pilsētās un Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju. Lietā nav

materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētās normas

pieņemtas pienācīgā kārtībā.

Tādējādi īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu.

12.3. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma

mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Pienākums

norādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes

tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai.

Saeima savā atbildes rakstā, līdzīgi kā atbildes rakstā lietā

Nr. 2008-36-01, ir norādījusi, ka valsts pienākums ir nodrošināt

aizsardzību arī dzīvokļu īpašniekiem. Tātad apstrīdēto normu

mērķis esot dzīvokļu īpašnieku tiesību aizsardzība un sabiedrības

labklājības nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 12. punktu).

Šādam Saeimas viedoklim Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt un

norāda, ka vienīgās intereses, ko Saeima vērtējusi apstrīdēto

normu izstrādāšanas un pieņemšanas procesā, bijušas tikai valsts

budžeta un pašvaldību budžetu intereses. Vienlaikus

konstitucionālajā sūdzībā arī norādīts, ka no apstrīdēto normu

formulējuma skaidri izriet nomas maksas ierobežojuma mērķis:

aizsargāt privatizēto objektu īpašnieku intereses īpašuma

reformas laikā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. un 11.

lpp.).

Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas vienīgi valsts

budžeta un pašvaldību budžetu interesēs. Gan no Saeimas Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdes audioieraksta, gan arī

no stenografētajām debatēm Saeimas sēdēs redzams, ka apstrīdētās

normas pamatā pieņemtas ar mērķi aizsargāt dzīvokļu īpašniekus

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 1. pielikumu un 9. Saeimas 2009.

gada 8. oktobra un 22. oktobra sēdes stenogrammas

www.saeima.lv/steno/Saeima9/091008/st091008.htm un

www.saeima.lv/steno/Saeima9/091022/st091022.htm, aplūkotas

2011. gada 13. janvārī).

Par šādu Saeimas nodomu liecina gan likumprojekta "Grozījumi

likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"", gan arī

likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju"" anotācijā minētais. Proti, abās

anotācijās ir norādīts: "lai nodrošinātu privatizēto dzīvokļu

īpašnieku tiesiskās intereses, kā arī lai līdzsvarotu tās ar

zemesgabala īpašnieka tiesiskajām interesēm, Reformu likumā ir

nepieciešams paredzēt nomas maksas apmēra ierobežojumu attiecībā

pret iepriekšējā gadā aprēķināto nomas maksas apmēru, kā

rezultātā tiktu nodrošināts arī tas, ka nomas maksas apmērs tiek

paaugstināts pakāpeniski" (lietas materiālu 1. sēj. 50. un 87.

lpp.).

Tāpat arī Tiesībsarga atzinumā norādīts, ka apstrīdēto normu

leģitīmais mērķis bija aizsargāt privatizēto objektu īpašniekus

no zemesgabala nomas maksas strauja paaugstinājuma (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 159. lpp.).

Līdz ar to var secināt, ka apstrīdētajās normās

paredzēto ierobežojumu leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu

cilvēku tiesības, proti, dzīvokļu īpašnieku tiesības.

12.4. Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies

sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs

līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības

interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās

tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma

principam:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

12.4.1. Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 Satversmes tiesa

atzina, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 14. punktu).

Satversmes tiesa uzskata, ka arī izskatāmajā lietā pastāv

acīmredzama cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un šo normu

leģitīmo mērķi. Proti, apstrīdētās normas procentuāli ierobežoja

nomas maksas pieaugumu attiecībā pret iepriekšējo gadu, un to

piemērošanas rezultātā daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku

maksājums par zemes nomu pieauga ierobežotā apmērā un - vismaz

2009. un 2010. gadā - pakāpeniski.

Līdz ar to apstrīdētās normas ir

piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

12.4.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Satversmes tiesa

jau vairākkārt savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav

jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu labāk

piemēroti situācijas risinājumam (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 15.8.

punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01

22. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai

likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai personu grupas

pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis, vai nepastāv alternatīvi

līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības

aizskartu mazāk.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likumdevējs nav izskatījis

alternatīvus, indivīda tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, ar

kuriem būtu iespējams sasniegt apstrīdēto normu leģitīmo mērķi,

tāpat likumdevējs būtībā neesot ievērojis spriedumu lietā Nr.

2008-36-01 un neesot novērsis Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizskārumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 12.

lpp.).

Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 tika vērtēta četru tiesību

normu atbilstība Satversmei. Proti, gan Likuma par zemes reformu

pilsētās un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju (attiecīgi

12. panta otrās daļas un 54. panta otrās daļas) pamattekstā

noteiktais nomas maksas procentuālais apmērs, gan minēto likumu

pārejas noteikumos (attiecīgi 7. un 40. punktā) ietvertais nomas

maksas apmēra procentuālā pieauguma ierobežojums attiecībā pret

iepriekšējo gadu. Satversmes tiesa attiecībā uz likuma

pamatteksta normām secināja, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar

kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot

zemes īpašnieku tiesības, un līdz ar to minētās normas neatbilst

Satversmes 105. pantam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka minēto likumu

pamatteksta normas ir nesaraujami saistītas ar pārejas noteikumu

normām. Tā kā apstrīdētās pārejas noteikumu normas nav skatāmas

atsevišķi no pārējām apstrīdētajām normām, samērīguma principam

neatbilst arī apstrīdētās pārejas noteikumu normas. Apstrīdēto

pārejas noteikumu kontekstā nevar tikt atzīts, ka likumdevējs

būtu apsvēris, kādā veidā varētu taisnīgi līdzsvarot zemes

īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku intereses. Tāpat tika

secināts, ka "likumdevējs, mēģinot novērst zemes nomas maksas

apmēra būtisku pieaugumu, nav apsvēris iespēju mazāk ierobežot

zemes īpašnieku īpašuma tiesības" (Satversmes tiesas 2009.

gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 16.1. un 16.2.

punkts).

Līdz ar to ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs ievērojis

spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis tādu tiesisko

regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku īpašuma

tiesības.