13. pants

No Ministru kabineta iesniegtajiem likumprojektiem

"Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās"" un "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju"" secināms, ka tika piedāvāts

apstrīdētajās normās noteikt piespiedu nomas maksas pieauguma

ierobežojumu 50 procentu apmērā. Proti, tika piedāvāts Likuma par

zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu 7. punktu papildināt ar

trešo teikumu šādā redakcijā: "Ja zemes nomas maksas apmērs

noteikts atbilstoši šā likuma 12. panta otrajā prim daļā

noteiktajai kārtībai, zemes nomas maksa 2009. un 2010. gadā

nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto nomas maksas

apmēru vairāk nekā par 50 procentiem."

Savukārt Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas

noteikumu 40. punktu tika piedāvāts izteikt šādā redakcijā:

"Privatizētā dzīvokļa un mākslinieka darbnīcas īpašniekam zemes

gabala nomas maksa, kas noteikta atbilstoši šā likuma 54. panta

otrās daļas pirmajā teikumā noteiktajai kārtībai, 2009. un 2010.

gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes

gabala nomas maksas apmēru vairāk kā par 50 procentiem"

(lietas materiālu 1. sēj. 48. un 85. lpp.).

No Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisijas un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

materiāliem izriet, ka likumprojektu apspriešanas laikā Saeimas

komisijās ticis atbalstīts Saeimas deputāta Jura Sokolovska

priekšlikums un minētajos likumprojektos skaitlis "50" aizstāts

ar skaitli "25". Šādas Saeimas komisiju rīcības pamatojums nav

atrodams ne vienas, ne otras komisijas sēžu protokolos (sk.

lietas materiālu 1.sēj. 59. - 64. un 96. - 99. lpp.) un

neizriet arī no Saeimas atbildes raksta un tā

papildinājumiem.

Komisijas atbalstītais nomas maksas pieauguma ierobežojums 25

procentu apmērā attiecībā pret iepriekšējo gadu arī tika pieņemts

Saeimā. Līdz ar to pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās Pieteikuma

iesniedzējas tiesību aizskārums turpinājās tieši tādā pašā apmērā

kā pirms sprieduma lietā Nr. 2008-36-01. Piemēram, viena mēneša

nomas maksa, kas noteikta saskaņā ar apstrīdētajām normām, 2009.

gada novembrī un decembrī bija identiska viena mēneša nomas

maksai tā paša gada pirmajos desmit mēnešos.

13.1. Saeima norāda, ka spriedumā lietā Nr. 2008-36-01

netika vērtēta izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība

Satversmei un Satversmes tiesa nepauda savu attieksmi pret šo

normu saturu.

Minēto Saeimas viedokli Satversmes tiesa nevar atzīt par

pamatotu. Sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 16. punktā expressis

verbis tika atzīts, ka nomas maksas pieauguma ierobežojums 25

procentu apmērā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu nav samērīgs un

likumdevējam ir pienākums apsvērt alternatīvas, kas mazāk

ierobežotu zemes īpašnieka tiesības (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 16.

punktu). Tāpat arī no Ministru kabineta sagatavotajiem un

Saeimā iesniegtajiem likumprojektiem "Grozījumi likumā "Par zemes

reformu Latvijas Republikas pilsētās"" un "Grozījumi likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" skaidri

izriet secinājums, ka atbilstoši spriedumā lietā Nr. 2008-36-01

konstatētajam ir nepieciešams noteikt citādu zemes nomas maksas

proporcionālu pieaugumu attiecībā pret iepriekšējo gadu, lai

mazāk ierobežotu zemes īpašnieku tiesības (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 49. - 53. un 86. - 90. lpp.).

13.2. No Saeimas atbildes raksta un tā papildinājumiem

izriet, ka mazāk ierobežojoši līdzekļi, kas Likumā par zemes

reformu pilsētās un Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju

iestrādāti pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01, esot šādi:

pirmkārt, līdzšinējo piecu procentu nomas maksas vietā noteikta

sešu procentu nomas maksa, otrkārt, daudzdzīvokļu māju dzīvokļu

īpašniekiem ar likumu uzlikts par pienākumu kompensēt zemes

īpašniekam nekustamā īpašuma nodokli.

Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdēto normu kontekstā

minētie grozījumi nevar tikt atzīti par tādiem alternatīviem

līdzekļiem, kas Pieteikuma iesniedzējas tiesības būtu

ierobežojuši mazāk. Tas, ka nomas maksa tika noteikta sešu

procentu apmērā, neietekmē apstrīdēto normu piemērošanu, bet tās

paredz procentuālu nomas maksas pieauguma ierobežojumu attiecībā

pret iepriekšējo gadu. Šādā aspektā nav nozīmes tam, cik liels

nomas maksas apmērs tika noteikts likuma pamattekstā, jo tā

piemērošanas iespējas ierobežoja apstrīdētās normas, kas

ietvertas likuma pārejas noteikumos.

Arī nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas pienākuma pārlikšana uz

privatizēto dzīvokļu īpašniekiem nekādā veidā neietekmēja

Pieteikuma iesniedzējai piekritīgās nomas maksas apmēru. Šāds

secinājums izriet no konstitucionālajā sūdzībā norādītā aprēķina,

kura pamatotību Saeima nav apstrīdējusi (sk. lietas materiālu

1. sēj. 8. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt gan Tiesībsarga, gan arī

J. Rozenfelda norādītajam, ka apstrīdētās normas tikai formāli

grozīja Likumu par zemes reformu pilsētās un Likumu par dzīvojamo

māju privatizāciju, jo situāciju regulēja tādā pašā veidā, kā tā

tika regulēta pirms to pieņemšanas (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 159., 172. un 173. lpp.).

13.3. Saeima norāda, ka apstrīdēto normu mērķis bija

novērst situāciju, kas ļautu zemes īpašniekiem gūt nesamērīgu

peļņu, kamēr aktualizētā nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība vēl

nav izlīdzinājusies. Šajā laikā dzīvokļu īpašniekiem bijusi

tiesiskā paļāvība uz to, ka pāreja uz jauno tiesisko regulējumu

būs saudzējoša.

Satversmes tiesa tomēr piekrīt Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim, ka lēmums aktualizēt nekustamo īpašumu kadastrālo

vērtību 2008. gadā tika pieņemts galvenokārt politisko apsvērumu

dēļ. Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc

likumdevēja rīcībai jebkurā gadījumā ir jāatbilst Satversmes

normām un vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01

13.2. punktu).

Ja lēmums aktualizēt nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību būtu

pieņemts agrāk, tad zemes nomas maksas pieaugums, visticamāk,

nebūtu tik straujš un nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība jau

agrāk būtu pietuvināta tirgus vērtībai. Pat ņemot vērā lēmuma par

aktualizētās nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības raksturu,

likumdevējam bija pienākums taisnīgi līdzsvarot gan privatizēto

objektu īpašnieku, gan arī zemes īpašnieku tiesības. Nekustamā

īpašuma kadastrālās vērtības pieaugums pats par sevi nevar kalpot

par attaisnojumu nesamērīgai kādas sabiedrības daļas pamattiesību

ierobežošanai.

No lietas materiāliem secināms, ka nomas maksa, ko Pieteikuma

iesniedzēja saņēma 2010. gadā, bija 286 lati un 43 santīmi jeb

aptuveni 0,73 procenti no zemesgabala kadastrālās vērtības. No

šīs summas vēl tika maksāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis 26

procentu apmērā. Pastāvot šādam nomas maksas apmēram, zemesgabala

kadastrālā vērtība nomas maksas veidā tiktu segta aptuveni 137

gadu laikā.

No likumprojektu "Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās"" un "Grozījumi likumā "Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" anotācijām secināms, ka

nomas maksas apmērs 6 procenti gadā tika plānots, lai zemesgabala

nomas maksa tā vērtību atlīdzinātu 16 gadu laikā. Šāds laika

posms aptuveni atbilstot termiņam, uz kādu tiekot ņemts

hipotekārais kredīts nekustamo īpašumu iegādei (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 52., 53., 89. un 90. lpp.).

13.4. Saeimas atbildes raksta papildinājumos norādīts,

ka zemesgabala īpašnieks, kurš saņem nomas maksu piespiedu nomas

ietvaros, un zemesgabala īpašnieks, kurš brīvi iznomā savu

nekustamo īpašumu, nav un nevar būt vienādos vai pat salīdzināmos

apstākļos (sk. lietas materiālu 1. sēj. 157. lpp.).

J. Rozenfelds savā atzinumā secina, ka ar piespiedu nomas

tiesībām apgrūtinātu nekustamo īpašumu vērtība ir daudz zemāka

par neapgrūtinātu nekustamo īpašumu vērtību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 174. lpp.).

Tiesību akti, kas regulē nekustamā īpašuma kadastrālās

vērtības noteikšanu, neparedz iespēju koriģēt nekustamā īpašuma

vērtību atkarībā no tā, vai uz zemes atrodas citai personai

piederošas ēkas (būves). Tomēr to regulējums nevar kalpot par

pamatu secinājumam, ka ar piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām

apgrūtinātu nekustamo īpašumu vērtība ir tāda pati kā ar šāda

veida tiesiskajām attiecībām neapgrūtinātu nekustamo īpašumu

vērtība. Minēto nekustamo īpašumu vērtības atšķirības visupirms

izriet no tā, ka īpašnieku rīcības brīvība piespiedu nomas

gadījumā ir vairāk ierobežota nekā tādu īpašnieku rīcības

brīvība, kuriem pieder ar šādām attiecībām neapgrūtināti īpašumi.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz

nepieciešamību minētajā jautājumā izvērtēt kadastrālās vērtības

noteikšanas kritērijus.

Lai arī piespiedu nomas tiesiskās attiecības ir atšķirīgs

nomas attiecību veids, kas pilda īpašas funkcijas, tomēr arī

šādos gadījumos ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret

nomas maksu brīvā tirgus apstākļos. Pieaicinātā persona J.

Rozenfelds norāda, ka normālā ekonomiskajā situācijā nekustamā

īpašuma tirgus vērtība atbilstot aptuveni piecu līdz desmit gadu

nomas maksai par šo nekustamo īpašumu. Savukārt tādi ienākumi kā

0,73 procenti gadā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības

acīmredzami neatbilst tirgus cenām (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 173. lpp.). Arī tiesību literatūrā ir

izteikts viedoklis, ka nomas maksai noteiktā periodā ir jāsedz

attiecīgās lietas vērtība. Ieguldījumu atmaksāšanās tiek

aprēķināta no ieguldītā kapitāla (ieguldījuma) vērtības. Normālā

brīvā tirgus ekonomikas situācijā kapitāla atdeve atkarībā no

ieguldījuma riska pakāpes var īstenoties septiņu līdz trīsdesmit

gadu laikā (sk.: Bērtaitis S. Nomas maksas noteikšana zemes

piespiedu nomas gadījumā // Jurista Vārds, 2009. gada 19. maijs,

Nr. 20, 4. lpp.).

Ņemot vērā minēto, apstrīdētās

normas ir atzīstamas par neatbilstošām Satversmes 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam.