2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Soņa Traube -

norāda, ka īpašuma reformas ietvaros viņai atjaunotas īpašuma

tiesības uz zemesgabalu Rīgā, Maskavas ielā 112, kadastra

Nr.0100-043-0132 (turpmāk - zemesgabals). Uz zemesgabala

atradusies daudzdzīvokļu māja, kas nodota privatizācijai. Līdz ar

to starp Pieteikuma iesniedzēju un privatizētās mājas dzīvokļu

(turpmāk - privatizētais objekts) īpašniekiem izveidojušās

piespiedu nomas tiesiskās attiecības.

Atbilstoši Likuma par zemes reformu pilsētās pārejas noteikumu

7. punktam, ciktāl tas attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām,

un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas noteikumu 40.

punktam (turpmāk - apstrīdētās normas) zemesgabala nomas maksa

2009. gada novembrī un decembrī, kā arī 2010. gadā nedrīkstot

pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes nomas maksas apmēru

vairāk kā par 25 procentiem. Atsaucoties uz vairākiem Satversmes

tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT)

spriedumiem, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka personas īpašuma

tiesības ietverot sevī tiesības gūt visus iespējamos labumus no

personai piederošā īpašuma. Savukārt apstrīdētās normas samazinot

zemesgabala ekonomisko vērtību un aizskarot Satversmes 105. pantā

noteiktās tiesības.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam,

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tās pamattiesību ierobežojums

noteikts ar likumu. Savukārt apstrīdēto normu leģitīmais mērķis

esot privatizēto objektu, tostarp daudzdzīvokļu māju, īpašnieku

pasargāšana no strauja zemes nomas maksas pieauguma. Saeimas

debates par apstrīdēto normu pieņemšanu neliecinot, ka

likumdevējs par šo normu leģitīmo mērķi būtu noteicis tieši

privatizēto objektu īpašnieku tiesību aizsardzību.

Lai gan apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis, tomēr tās

pārkāpjot samērīguma principu. Zemes reformas sākumposmā zemes

nomas maksas pieaugumu likumdevējs bijis tiesīgs ierobežot. Taču

pašreizējos ekonomiskajos un sociālajos apstākļos zemes nomas

maksas pieauguma ierobežojums vairs neesot attaisnojams.

Privatizēto objektu īpašnieku intereses neesot vērtējamas augstāk

par zemes īpašnieku interesēm. Proti, privatizēto objektu

īpašnieki neesot uzskatāmi par sociāli vājākiem civiltiesisko

attiecību dalībniekiem, kuriem viņu tiesību aizsardzības labad

būtu piešķirami maksājumu atvieglojumi.

Turklāt likumdevējs neesot izvērtējis nekādas apstrīdēto normu

alternatīvas, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku tiesības un

būtu saudzējošas. Par šādām alternatīvām būtu uzskatāms,

piemēram, 50 procentu zemes nomas maksas pieauguma ierobežojums.

Apstrīdēto normu izstrādāšanas un pieņemšanas procesā vispār

neesot apspriests tas, kā pēc iespējas taisnīgāk līdzsvarot

privatizēto objektu un zemes īpašnieku intereses. Līdz ar to

apstrīdētās normas pārkāpjot samērīguma principu un neatbilstot

Satversmes 105. pantam.

Apstrīdētās normas pārkāpjot arī no Satversmes 1.panta

izrietošo tiesiskās paļāvības principu, jo pēc Satversmes tiesas

noteiktā termiņa - 2009. gada 1. novembra - zemes īpašnieki

varējuši paļauties uz to, ka piespiedu nomas tiesiskās attiecības

tiks risinātas saprātīgi un nomas maksas pieauguma ierobežojums

tiks pilnīgi atcelts. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas,

esot rīkojies pretēji spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 norādītajam

un neesot novērsis Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

prettiesisko aizskārumu.

Par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. pantam

liecinot arī tas, ka likumdevējs neesot paredzējis nekādus

līdzekļus, kas mazinātu šo normu nelabvēlīgās sekas zemes

īpašniekiem. Par šādiem līdzekļiem būtu uzskatāma, piemēram,

zaudējumu atlīdzināšana vai nodokļu atlaižu noteikšana. Līdz ar

to apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 1. pantam.

Saeima neesot bijusi tiesīga pēc sprieduma lietā Nr.

2008-36-01 atkārtoti pieņemt būtībā tieši tādu pašu regulējumu,

kāds minētajā spriedumā jau tika atzīts par Satversmei

neatbilstošu. Atstājot spēkā tikai 25 procentu nomas maksas

pieaugumu, Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums turpinājies

tieši tādā pašā apmērā kā līdz minētajam spriedumam. Pēc

sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 Pieteikuma iesniedzējai esot

izveidojusies paļāvība uz to, ka tajā izvērtētie ierobežojumi

vairs netiks atjaunoti.

Pēc apstrīdētajās normās noteiktā termiņa beigām tiesiskā

situācija atbildīšot Satversmei, jo nomas maksa būšot ekonomiski

pamatota un tās apmērs samērošot privatizētā objekta īpašnieka un

zemes īpašnieka intereses.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem papildus tiek norādīts,

ka konstitucionālās sūdzības mērķis esot Pieteikuma iesniedzējas

tiesību pilnīga restitūcija. Tā esot iespējama vien tādā

gadījumā, ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atzīšot par

neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no to pieņemšanas

brīža. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas

brīža.