3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un lūdz

Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka, izvēloties atjaunot īpašuma

tiesības uz zemesgabalu, uz kura atrodas citam īpašniekam

piederošas ēkas, zemes īpašnieks esot netieši akceptējis

zemesgabala stāvokli dabā un likumā noteikto tiesisko regulējumu.

Zemes īpašniekam esot bijusi iespēja izvēlēties kompensāciju vai

līdzvērtīgu zemi, tādējādi izvairoties no likumā noteiktajiem

ierobežojumiem.

Apstrīdēto normu nepieciešamība esot aplūkojama ne tikai

piespiedu nomas tiesisko attiecību ietvaros, bet arī kopsakarā ar

kadastrālās vērtības aprēķināšanas kārtības izmaiņām. 2008. gadā,

stājoties spēkā aktualizētajai zemes kadastrālo vērtību bāzei,

visām nekustamo īpašumu grupām visā valsts teritorijā ticis

prognozēts vairākkārtējs zemes kadastrālās vērtības pieaugums.

Lai novērstu vairākkārtēju un būtisku zemes nomas maksas

pieaugumu pilsētās, bijis nepieciešams izdarīt grozījumus Likumā

par zemes reformu pilsētās un noteikt pārejas periodu

pakāpeniskai pilsētu zemes nomas maksas pieauguma ieviešanai.

Likumdevēja rīcība bijusi vērsta uz to, lai sargātu gan

privatizēto objektu īpašnieku, gan zemes īpašnieku tiesības un

panāktu taisnīgu līdzsvaru viņu tiesisko attiecību regulējumā.

Tāpēc esot paredzēts nomas maksas apmēra pieauguma ierobežojums

attiecībā pret iepriekšējā gadā aprēķināto nomas maksas apmēru,

lai nodrošinātu nomas maksas apmēra pakāpenisku

palielināšanos.

No ECT spriedumiem esot secināms, ka likumdevējam ir plašas

tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām

interesēm. Pat tādos gadījumos, kad, pamatojoties uz likumu,

personas tiesības saņemt ienākumus no tai piederošā nekustamā

īpašuma ir ievērojami samazinātas, ECT neesot konstatējusi

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) pārkāpumu.

Saeima norāda, ka viens no zemes nomas maksas ierobežojuma

apmēra noteikšanas kritērijiem ir tas, lai zemes īpašnieks

neiegūtu pilnu zemes vērtības samaksu relatīvi īsā laikā.

Piemēram, ja zemes nomas maksa ir 6 procenti gadā, tad pilna

zemesgabala vērtība tiekot samaksāta aptuveni 16 gadu laikā. Bez

tam privatizēto objektu īpašniekiem esot pienākums segt nekustamā

īpašuma nodokļa maksājumus, kā arī ar zemesgabala uzturēšanu

saistītos izdevumus. Atsevišķās administratīvajās teritorijās

apstrīdētās normas gandrīz vispār neietekmējot nomas maksas

apmēru. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums

esot balstīts uz taisnīguma principu un tās atbilstot samērīguma

principam.

Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka

apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

Likumdevējs jau zemes reformas sākuma posmā esot noteicis, ka,

atjaunojot īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem, tiks ierobežotas viņu tiesības attiecībā uz nomas

līguma slēgšanu. Tāpat esot paredzētas arī pienācīgas izvēles

tiesības, proti, zemes īpašnieks varēja saņemt kompensāciju vai

līdzvērtīgu zemes gabalu. Turklāt nomas maksa esot pakāpeniski

pieaugusi jau kopš 2008. gada 1. janvāra. Tādējādi esot secināms,

ka nav pastāvējis tāds regulējums, kas būtu varējis radīt

Pieteikuma iesniedzējai tiesisko paļāvību, un apstrīdētās normas

atbilst gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī Satversmes 1.

pantam.

Saeima papildus norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā

termiņa pagarināšanas iespēja neesot izslēdzama un zemes

īpašniekiem neesot pamata paļauties uz to, ka piespiedu nomas

attiecības netiks regulētas vai likumdevējs nereaģēs uz

nesaprātīgi augstas nomas maksas noteikšanu. 10. Saeimai varot

būt atšķirīgs skatījums uz piespiedu nomas institūtu

regulējošajām tiesību normām, un tās varot tikt grozītas.