8. pants

Apstrīdētās normas savu spēku zaudēja 2011. gada 1.

janvārī. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku. Līdz ar to visupirms izlemjams

jautājums par to, vai izskatāmajā lietā tiesvedība ir

turpināma.

Lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var

aprobežoties ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punkta piemērošanu. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai

ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

tiesvedības turpināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6.

punktu).

Attiecībā uz gadījumu, kad tiek vērtēta līdz sprieduma

taisīšanas brīdim spēku zaudējušas normas satversmība, Satversmes

tiesa norādījusi, ka no tiesas procesa efektivitātes viedokļa

šādās lietās spriedumam ir nozīme tikai tad, ja tam var būt

noteikts atpakaļejošs spēks. Līdz ar to tiesvedība šādās lietās

ir iespējama, ja izvērtējamās tiesiskās attiecības ļauj

Satversmes tiesas spriedumam piešķirt atpakaļejošu spēku.

Turpretim tad, ja apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas

vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt, piemēram, būtisku valsts

(sabiedrības) interešu aizskārumu vai apdraudējumu, lietvedības

turpināšanas lietderīgums ir izvērtējams Satversmes tiesas

nolēmuma sagatavošanas laikā (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu).

Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālo

sūdzību iesniedza laikā, kad apstrīdētās normas vēl bija spēkā.

Pie tam Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi atzīt apstrīdētās normas

par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no to pieņemšanas

brīža.

Gan Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālajā sūdzībā, gan arī

abu pieaicināto personu sniegtajos viedokļos ir norādīts, ka

Saeima neesot pilnībā ievērojusi spriedumu lietā Nr.

2008-36-01.

Jautājums par Satversmes tiesas nolēmumos ietverto secinājumu

ievērošanu un īstenošanu ir īpaši nozīmīgs. Proti, šis aspekts ir

neatņemama tiesiskas valsts un tiesību uz taisnīgu tiesu

sastāvdaļa, kas vistiešākajā veidā ietekmē personu pamattiesību

aizsardzību. Turklāt gadījumos, kad atbilstoši Satversmes tiesas

nolēmumā konstatētajam ir nepieciešams novērst tiesiskā

regulējuma trūkumus, jauna regulējuma pieņemšana vai spēkā esošā

regulējuma grozīšana ir atkarīga vienīgi no tām institūcijām, kas

izdevušas apstrīdētās normas.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Satversmes tiesa uzskata, ka

izskatāmajā lietā ir pamats turpināt tiesvedību un pēc būtības

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.