5. pants
, kas ir pakārtots 4. pantā noteiktajam

pilnvarojumam.

Tāpat Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Ministru kabinetam

dotais pilnvarojums ir pilnībā jāpārstrādā, saglabājot tikai

uzdevumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā risināmi

konkrētie jautājumi (4. panta (1) daļas 9., 10., 14., 16., 18.,

19., 20., 21 un 22. punkts) atbilstoši situācijai, kāda būs šī

likumprojekta pieņemšanas brīdī, bet izslēdzot tiesības noteikt

personu tiesību ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu

palīdzību.

Augstākā tiesa ir norādījusi, ka attiecīgais uzdevums Ministru

kabinetam nevar tikt dots konkludenti. Tam jābūt jau pietiekoši

skaidri iezīmētam projektā, ieskaitot iespējamās rīcības

alternatīvas, jo Ministru kabinetam ir konkrēti jāzina, kā

rīkoties. Turklāt jau pašā projektā ir jābūt noteiktam konkrētam

beigu datumam, pēc kura šis uzdevums, ja Ministru kabinets to nav

varējis izpildīt, zaudē spēku. Pilsoņu kopumam, lemjot par

projektu, šādā gadījumā ir jālemj arī par tā īstenošanas ceļu un

jāiekļauj tas savā likumdevēja gribā.18

No Likumprojekta anotācijā norādītā var secināt, ka

iniciatīvas autoru mērķis nav pilnībā atteikties no uzdevumu

deleģēšanas Ministru kabinetam, taču Likumprojektā attiecīgs

deleģējums nav iestrādāts. Tāpat nav noregulētas tās dzīves

situācijas, kuras iniciatīvas autoru ieskatā būtu saglabājamas,

ja netiek paredzēts attiecīgs deleģējums Ministru kabinetam.

Līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka Likumprojekta 3. pants, ar

kuru ir paredzēts izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldības likuma 3., 4. un 5. pantu, neparedzot deleģējumu

Ministru kabinetam tiem uzdevumiem, kas, pēc Likumprojekta

anotācijā norādītā, būtu saglabājami.

[5] Saeimas Juridiskais birojs (turpmāk - Birojs) nav

konstatējis Likumprojektā tādus trūkumus, kas liegtu to atzīt par

pilnībā izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta

izpratnē.

[5.1] Birojs viedoklī norādījis, ka, aplūkojot likumprojekta

1. pantu kopsakarā ar 3. pantu, kurā piedāvāts izslēgt likuma 4.

pantu, kas piešķir Ministru kabinetam tiesības noregulēt virkni

jautājumu, un likumprojekta anotācijā minēto, it īpaši to, ka

"personu tiesību īstenošanas kritēriju noteikšana un

ierobežojošo nosacījumu noteikšana pēc ārkārtējās situācijas var

notikt tikai un vienīgi likumdošanas ceļā", "Ministru

kabinets nedrīkst tikt pilnvarots izdot tādus noteikumus, ar

kuriem šobrīd plaši ierobežotas personas tiesības" un

"Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir pilnībā

jāpārstrādā, [..] izslēdzot tiesības noteikt personu tiesību

ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību"

(sk. likumprojekta anotācijas 9., 11.-12, 14.-15. un 19.

punktu), būtu jāsecina, ka likumprojekta 1. pantā piedāvātās

tiesību normas jēga ir noteikt, ka Covid-19 infekcijas

izplatīšanās draudu novēršanai nepieciešamos personas tiesību

ierobežojumus varētu noteikt ar likumu, nevis ar Ministru

kabineta noteikumiem. Tādējādi piedāvātās tiesību normas jēga ir

saprotama.

[5.2] Birojs izteicis viedokli, ka likumprojekta 2. pantā

piedāvātā tiesību norma (2.2 pants) ierobežo valsts

rīcības brīvību Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanā un

varētu apgrūtināt valsts iespējas aizsargāt citu personu

tiesības. Proti, valsts drīkstētu noteikt tikai tādus

epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas šajā tiesību normā

paredzētajos gadījumos (piem., darba tiesisko attiecību uzsākšanā

un turpināšanā vai jebkuru pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā)

respektētu personas izdarīto izvēli - vakcinēties vai

nevakcinēties pret Covid-19. Tomēr no Satversmes neizriet

aizliegums ar likumu noteikt atšķirīgas attieksmes aizliegumu

atkarībā no tā, vai persona ir vakcinējusies pret Covid-19, vai

arī noteikt, ka, pamatojoties uz epidemioloģiskās drošības

apsvērumiem, darbiniekam nevar tikt radītas nelabvēlīgas

sekas.

Pozitīvās un negatīvās sekas, ko tiesību norma var radīt

sabiedrībā, nav juridiski vērtējams kritērijs Satversmes 78.

panta izpratnē. To, vai tiesību norma ir saprātīga, vēlama un

vajadzīga, kā arī tās iespējamo pozitīvo vai negatīvo ietekmi uz

sabiedrību ir tiesīgi izvērtēt vēlētāji politiskā procesā,

atbalstot vai neatbalstot attiecīgo iniciatīvu. Satversmes tiesa

ir atzinusi: "lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts

likumprojekts [..] var kļūt par likumu, pieņem pats suverēns -

tauta - Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot savu

viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts ir

saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām"

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 23. punktu).

[6] Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka

Likumprojekts neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā, un tas nav

uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav

pilnīgi izstrādāts pēc satura.

[6.1] 1. pants paredz, ka personu tiesību ierobežojumi, ja

tādi nepieciešami Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu

novēršanas nolūkos, nosakāmi tikai ar likumu. Kā izriet no

likumprojektam pievienotās anotācijas, šīs tiesību normas mērķis

ir paredzēt, ka visi personu tiesību ierobežojumiu saistībā ar

Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu būtu jāpieņem

Saeimai. Attiecībā uz iepriekš minēto tiesību normu Tieslietu

ministrija norāda:

1) attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu

piemērojams ir ne tikai Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldības likums, bet arī citi normatīvie akti, piemēram,

Epidemioloģiskās drošības likums un likums "Par ārkārtējo

situāciju un izņēmuma stāvokli". Abi iepriekš minētie likumi

paredz virkni tiesības un pilnvarojumus Ministru kabinetam, kas

potenciāli var ierobežot arī personu tiesības. Piemēram,

atbilstoši likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma

stāvokli" 4. panta pirmajai daļai ārkārtējā situācija ir

īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir

tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts

pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu

tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Tā

paša likuma 8. pants paredz Ministru kabineta tiesības,

izsludinot ārkārtējo situāciju, cita starp noteikt īpašu

pārvietošanās un pulcēšanās kārtību vai pārvietošanās un

pulcēšanās ierobežojumus. Lēmumā par ārkārtējo situāciju Ministru

kabinets norāda fizisko un juridisko personu tiesību

ierobežojumus (9. panta pirmās daļas 6. punkts). Savukārt

atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam Ministru kabinets

nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas

slimību izplatības ierobežošanai, kā arī kārtību, kādā veicami

sabiedrības veselības aizsardzības pasākumi. Tāpat Ministru

kabinets ir tiesīgs noteikt ierobežojumus ceļošanai uz ārvalstīm,

bīstamas infekcijas slimības gadījumā medicīniski novērojamai

kontaktpersonai obligātu pašizolāciju (3. panta otrā daļa, 19.

panta 2.1 daļa, 36.2 panta otrā daļa, 39.

pants). Tādējādi, pieņemot likumprojektu "Grozījumi Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likumā", attiecībā uz

Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu Ministru kabinets

nevarēs īstenot likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma

stāvokli" un Epidemioloģiskās drošības likumā tam paredzētās

tiesības, kuras skar personu tiesību ierobežošanu. Norādāms, ka

tas attieksies tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības

ierobežošanas pasākumiem, bet neattieksies uz citiem pasākumiem,

kuri būs veicami atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam un

likumam "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli",

līdz ar to nav saprotama šāda izņēmuma paredzēšana. Norādāms, ka

tas nav skaidrots arī likumprojekta anotācijā.

Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un

varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt

iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir

jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot

atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas

metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar

juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām

tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas

prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta

kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9.

punktu). Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normām ir

jābūt savstarpēji saskaņotām un harmoniski jādarbojas visas

sistēmas ietvaros. Tiesību normu piemērošanā jāievēro gan

racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības

princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas

tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas

ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību

normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas

(skat. Satversmes tiesas 2017. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Ievērojot minēto, Tieslietu

ministrijas ieskatā, likumprojekta "Grozījumi Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likumā" 1. pantā

iekļautais regulējums neiekļausies tiesību sistēmā;

2) ārkārtas situācijās, kā arī, lai novērstu Covid-19

infekcijas strauju izplatīšanos, bieži vien ir nepieciešams

reaģēt ātri un nevilcinoties, tāpēc Ministru kabinets šādus

lēmumus var pieņemt ātrāk. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa,

izpildvarai dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas

pārvaldei nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz

tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar

prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas

speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju

saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā - konkrētajā gadījumā

epidemioloģiskā un infektoloģiskā - skatpunkta. Ministru kabinets

kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts

varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr

Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros,

tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir

Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas

principam (skat. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-26-106 14. punktu).

Valsts varas īstenošanas efektivitāte tiek sasniegta

pilnvarojuma ceļā, kas ļauj uz normatīvā regulējuma grozījumu

nepieciešamību reaģēt ātrāk un adekvātāk, tostarp tādēļ, ka

Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts institūcijas

tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas nekā

likumdevējs un lēmumu pieņemšanas process šajās institūcijās nav

tik komplicēts (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu). Tādējādi, ja

visus personu tiesību ierobežojumus saistībā ar Covid-19

infekcijas izplatības ierobežošanu pieņems Saeima, varētu rasties

šaubas, vai tiks nodrošināta pietiekami ātra lēmuma pieņemšana,

reaģējot uz attiecīgo situāciju.

Tāpat diskutējams, vai šādā gadījumā, kad tiek paredzēts, ka

ierobežojumus, kas skar personu tiesības, pieņems likumdevējs,

tad tiesību normām par attiecīgiem ierobežojumiem jābūt jau

ietvertiem likumprojektā "Grozījumi Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likumā", vai arī paredzētiem citā

likumā vai citā sagatavotā likumprojektā;

3) Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un

apmēros. Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetences

attiecības, ir atzīts: lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

īstenošanu, pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi

jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne

vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj

ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu

nepieciešamību. Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos

jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un pilnvaro Ministru

kabinetu vai citu valsts institūciju izdot tiesību normas, kas

nepieciešamas likumu īstenošanai (skat. Satversmes tiesas

2015. gada 14. oktobra sprieduma Nr. 2015-05-03 10. punktu).

Līdz ar to Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu (Ministru

kabineta noteikumus) var izdot tikai tad, ja likumdevējs likumā

speciāli ir deleģējis izdot šādu tiesību aktu. Ja likumdevējs ir

izšķīries noteikt konkrētus jautājumus likumā, tad pilnvarojums

šādam regulējumam nav nepieciešams, - likumdevējs regulējumu

ietver attiecīgajā likumā. Tādējādi likumprojektā "Grozījumi

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā"

ietvertais nosacījums, ka personu tiesību ierobežojumi, ja tādi

ir nepieciešami, tiek noteikti ar "likumu", ir

neskaidrs, liekot vērā arī to, ka šajā likumprojektā šādi

ierobežojumi netiek paredzēti un likumprojekta anotācijā nav arī

skaidrots, kurā likumā šādi ierobežojumi tiks noteikti.

Papildus Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka

Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmē noteikto pamattiesību

gadījumā "likums" var būt ne tikai parlamenta izdots

akts, bet arī cits vispārsaistošs (ārējs) normatīvas akts,

piemēram, valdības noteikumi. Līdz ar to vārds "likums"

ietver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, ber arī citus

vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst

noteiktiem kritērijiem (skat. Satversmes tiesas 2002. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

[6.2] Attiecībā uz likumprojekta "Grozījumi Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likumā" 2. pantu, kas

paredz papildināt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības

likumu ar 2.2 pantu, Tieslietu ministrija norāda, ka

Epidemioloģiskās drošības likums paredz, ka personas, kuras tiek

nodarbinātas ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos

darbos, šādos darbos (arī mācību prakses laikā) aizliegts

nodarbināt, ja radušās aizdomas par personas inficēšanos ar

infekcijas slimību, bet bīstamas infekcijas slimības gadījumā ar

iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos aizliegts

nodarbināt arī personas, par kurām ir radušās epidemioloģiski

pamatotas aizdomas, ka tās ir atradušās paaugstināta inficēšanās

riska apstākļos, vai personas, kuras Slimību profilakses un

kontroles centra epidemiologs ir noteicis kā kontaktpersonas.

Tāpat arī atbilstoši Darba likuma 58. panta trešajai daļai darba

devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba, cita starp,

gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt

viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai. Ievērojot

minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojektā

"Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības

likumā" ietvertais attiecībā uz aizliegumu atstādināt

darbinieku no darba pienākuma veikšanas, pamatojoties uz

epidemioloģiskās drošības apsvērumiem, varētu nonākt pretrunā ar

Epidemioloģiskās drošības likumā un Darba likumā ietvertajām

tiesību normām, kā arī šāds regulējums neradīs savstarpēji

saskaņotas tiesību normas visas tiesību sistēmas ietvaros.

Tāpat Tieslietu ministrijas ieskatā, šāds regulējums varētu

pārkāpt citu personu tiesības uz veselības aizsardzību vai pat

visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību, ņemot vērā,

ka sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām

konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var

ierobežot citu personu tiesības. Vienlīdzības princips paredz

salīdzināt vienādos faktiskos apstākļos esošas personas, bet

atšķirīgos apstākļos esošām personām ir pamats (un pat reizēm

pienākums) noteikt citādu (atšķirīgu) regulējumu. Valsts

pienākums ir rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību un,

ja nepieciešams, noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu visas

sabiedrības un katras personas veselību, dzīvību un drošību.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā tomēr, liekot

vērā objektīvus pierādījumus par konkrēto epidēmiju, var būt

pamats paredzēt personām atšķirīgas tiesības un pienākumus.

[6.3] Likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likumā" 3. pants, cita starp paredz

izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4.

pantu, kas noteic virkni deleģējumu Ministru kabinetam.

Likumprojekta anotācijā ir skaidrots, ka "Saeimai, uzticot

Ministru kabinetam tiesības lemt par personu tiesību

ierobežojumiem, nav iespējas pirms katra Ministru kabineta lēmuma

izvērtēt katra ierobežojuma samērīgumu un pamatotību. Tas ir

jādara Saeimai, un tas ir jādara pirms attiecīgā ierobežojuma

noteikšanas. Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir pilnībā

jāpārstrādā, saglabājot tikai uzdevumu Ministru kabinetam noteikt

kārtību, kādā risināmi konkrētie jautājumi (4. panta (1) daļas

9., 10., 14., 16., 18., 19., 20., 21 un 22. punkti) atbilstoši

esošai situācijai, kāda būs uz šī likumprojekta pieņemšanas

brīdi, bet, izslēdzot tiesības noteikt personu tiesību

ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību".

Norādāms, ka tautas nobalsošanai nododamais likumprojekts tālāk

tiek virzīts negrozītā veidā, līdz ar to Saeimā to nav iespējams

attiecīgi papildināt vai grozīt, līdz ar to arī pilnvarojumu

Ministru kabinetam turpmākajā procesā vairs nebūs iespējams

precizēt. Liekot vērā, ka likumprojekts "Grozījumi Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likumā" paredz izslēgt

visu pilnvarojumu Ministru kabinetam, ne tikai to, kas skar

personu tiesību ierobežojumus, pieņemot to šādā redakcijā, visi

uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta

pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, ieskaitot publisko

pārvaldi regulējošus noteikumus, zaudēs spēku. Tādējādi,

Tieslietu ministrijas ieskatā šajā gadījumā būs konstatējams

tiesiskā regulējuma trūkums.

Kā ir norādīts likumprojekta "Grozījumi Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likumā" anotācijā,

"esošais regulējums neparedz mehānismu, ar kura palīdzību

nesamērīga normatīvā tiesību akta spēkā esība tiktu apturēta vai

tas pat tiktu atcelts, pirms tiek nodarīts kaitējums personām.

Nav paredzēta arī tieša iespēja likumdevējam piedalīties lēmuma

pieņemšanas procesā". Norādāms, ka atbilstoši Covid-19

infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta trešajai daļai

un pārejas noteikumu 10. punktam Ministru kabinets informē Saeimu

par tādu šā panta pirmajā daļā paredzēto ierobežojumu noteikšanu,

kuri skar personu tiesības un likumiskās intereses vai kuri var

ietekmēt valsts ekonomiku. Saeimas noteiktā komisija Ministru

kabinetam var ierosināt pārskatīt paredzētos ierobežojumus, ja

tās ieskatā sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid-19

infekcijas izplatību iespējams efektīvi novērst ar personu

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem, kā arī

ekonomiku mazāk ietekmējošiem pasākumiem. Ministru kabinets

vismaz reizi trijos mēnešos sniedz Saeimai ziņojumu par

epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19

infekcijas izplatību. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas

ieskatā likumprojekta anotācijā ir norādīta nekorekta informācija

par Saeimas tiesībām uzraudzīt Ministru kabineta pieņemtos

lēmumus attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības

ierobežošanu.

Likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldības likumā" anotācijas 15. punktā ir norādīts, ka

"salīdzinot ar pilnvarām, kuras ar Saeimas lēmumu par

ārkārtējās situācijas izsludināšanu tiek nodotas Ministru

kabinetam, Likumā paredzētā deleģējuma īstenošana būtiski skar

demokrātisku likumdošanas procesu valstī, jo uz deleģējuma pamata izdotie

personu tiesības ierobežojošie Ministru kabineta noteikumi nav ne

apturami, ne atceļami nevienā no Satversmē paredzētajiem

veidiem". Norādām, ka saskaņā ar Satversmes 85. pantu

Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences

ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī

citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa

ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai

to daļas. Līdz ar to ikviena persona, kas uzskata, ka ar likumu

vai citu normatīvo aktu, tai skaitā Ministru kabineta

noteikumiem, ir pārkāptas viņa Satversmē ietvertās pamattiesības,

var vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Tas nozīmē, ka

Satversmes tiesa pārbauda, vai likums vai cits normatīvais akts

nav pretrunā Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Tomēr jāņem

vērā, ka konstitucionālā sūdzība ir galējais pamattiesību

aizsardzības līdzeklis. Pirms vēršanās Satversmes tiesā personai

savas tiesības jācenšas aizstāvēt, izmantojot vispārējos tiesību

aizsardzības līdzekļus. Ievērojot minēto, likumprojekta

"Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības

likumā" anotācijā ietvertā informācija attiecībā uz to, ka

Ministru kabineta noteikumos ietvertos personu pamattiesību

ierobežojumus, ja tie neatbilst Satversmē nostiprinātajām personu

pamattiesībām, nav iespējams apturēt, Tieslietu ministrijas

ieskatā, ir nekorekta.

[7] Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 5. novembra sēdē

Iesniedzēja pārstāves Jūlija Stepaņenko un Ilze Jurča papildus

Likumprojekta anotācijā norādītajam par tā izstrādes

nepieciešamību, mērķiem un saturu uzsvēra, ka Likumprojekts ir

pilnībā izstrādāts un iekļaujas tiesību sistēmā. Iniciatīva

nepieciešama demokrātijas nodrošināšanai un cilvēktiesību

aizsardzībai. Ja Likumprojekts rada kolīzijas ar spēkā esošajiem

Ministru kabineta noteikumiem, tās var tikt novērstas -

Likumprojektā ir paredzēts pārejas periods, t.i., spēkā stāšanās

30 dienas pēc tā izsludināšanas, kuru laikā var izstrādāt

atbilstošus normatīvo aktu grozījumus. Uzskata par pamatotu

Saeimas Juridiskā biroja viedokli. Iesniedzēja pārstāves aicināja

neņemt vērā Tieslietu ministrijas sniegto viedokli par

Likumprojektu, uzskatot, ka viedoklis nav objektīvs, jo Tieslietu

ministrija ir Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma

un tā grozījumu izstrādātājs un virzītājs, kā arī atzinuma

parakstītājs vienlaikus ir Tieslietu ministrijas pārstāvis šo

projektu izskatīšanā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un

korupcijas novēršanas komisijā.

Iesniedzēja pārstāves pauda uzskatu, ka Ministru kabinets ir

pārkāpis varas dalīšanas principu, jo ārkārtas stāvokļa

regulējums lielā mērā noteikts ar MK noteikumiem, kas gan daļēji

leģitimizēts ar grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības

pārvaldības likumā, tomēr joprojām nav ievērots samērīguma

princips, pastāv cilvēktiesību aizskāruma riski.

Attiecībā uz nevakcinēto personu tiesībām uz darbu nepiekrita

tiesībsarga atzinumā teiktajam, ka tas pārkāpj citu personu

tiesības uz veselību. Pārskatītā Eiropas sociālā harta nosaka ne

vien tiesības uz drošiem darba apstākļiem, bet arī tiesības

nopelnīt sev iztiku. Iesniedzēja ieskatā darbinieku tiesības uz

drošiem darba apstākļiem esot panākamas ar samērīgākiem

tiesiskiem līdzekļiem, piemēram, darbinieku testēšanu. Uzskata,

ka mērķis, kas šobrīd ir pieņemts, ir nesamērīgs attiecībā uz

nevakcinētajiem darbiniekiem.

Iesniedzēja pārstāves aicināja Centrālo vēlēšanu komisiju

iepazīties ar Dr. iur. Ringolda Baloža un Dr. iur. Edvīna

Danovska pētījuma pārskata ziņojumu "Konstitucionālais un

administratīvais ietvars pandēmijas un citu ārkārtas situāciju

efektīvai pārvaldībai" par tiesiskā regulējuma nepilnībām,

regulējot ārkārtas situāciju Latvijā, kur norādīts, kādam jābūt

tiesiskajam regulējumam, t.sk. atšķirībām starp ārkārtas

situāciju un izņēmuma stāvokli. Iesniedzējs uzskata, ka

tiesiskais regulējums, ko izstrādājusi Tieslietu ministrija,

sakņojas nepareizā izpratnē par to, kas ir ārkārtas situācija.

Satversme regulē tikai izņēmuma stāvokli, bet ne ārkārtas

situāciju. Pamatjautājums ir, cik tālu var tikt ierobežotas

cilvēktiesības. Ārkārtas stāvokļa regulējumā ir jādefinē

leģitīmais mērķis. Maldīgie pieņēmumi esot noveduši pie tiesiskām

sekām - nav ievērots samērīguma princips. Sabiedrības interesēs

jāizsver visi risinājumu veidi - nav pamata uzspiest vakcināciju,

kad var strādāt attālināti, veikt darbinieku testēšanu u.t.t.

Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 12. novembra sēdē

Iesniedzēja pārstāve J.Stepaņenko papildus vērsa uzmanību uz

2021. gada 27. aprīlī valdībā iesniegto informatīvo ziņojumu

"Informatīvais ziņojums par pamatprincipiem un kritērijiem,

kuriem iestājoties, varētu lemt par Covid-19 izplatības

ierobežošanai ieviesto pasākumu mazināšanu vai atcelšanu"

jautājumos par atstādināšanu un atlaišanu, ka varētu nonākt

pretrunā ar Satversmē garantētajām tiesībām uz dzīvību,

izvēlēties nodarbošanos. Norādīja, ka, lai gan nelielā apjomā,

bet tomēr apdraudot veselību ar vakcīnu, samērīguma princips nav

ievērots. Uzskata, ka tieši spēkā esošais likums ir pretrunā

Satversmei, bet Iesniedzēja piedāvātā redakcija nodrošina

samērīgumu.

II.

[8] Izvērtējusi Likumprojektu, iepazinusies ar saņemtajiem

viedokļiem un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvju argumentus,

Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:

Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka

likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī

Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants

paredz, ka "ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir

tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes

grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod

Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad

tas ir nododams tautas nobalsošanai." Satversmes 73. pantā

ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā -

"tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par

aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara

klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu,

izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un

demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm".

Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu

ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas

tiesības.

Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti

likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma