116. pants
, gan Latvijai saistošās starptautiskās tiesību normas

pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Attiecīgi

ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, teikums "Ierobežojumu

noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.", tiesībsarga

ieskatā ir pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai

saistošajām tiesību normām, piemēram, Konvencijas 8. panta 2.

punktam, Pakta 4. pantam un Hartas G pantam.

[5] Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka

Likumprojekts atbilst likumprojektam izvirzītajām juridiskās

tehnikas prasībām. Attiecībā uz likumprojekta saturu Tieslietu

ministrija uzskata, ka Likumprojekts neiekļaujas Satversmes

sistēmā un nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78.

pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un neiekļaujas

Latvijas tiesību sistēmā. Viedoklis pamatots ar turpmāk

minēto.

[5.1] Likumprojekta un Satversmes grozījumu projekta

izvērtēšanas metodoloģija atšķiras. Satversme nošķir likumdošanas

varu un satversmes varu, proti, tiesības pieņemt un grozīt

Satversmi. Satversmes grozīšanai, t.i., satversmes varas

īstenošanai, Satversmē ir noteiktas stingrākas prasības (skat.

Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr.

2007-10-0102 56.2. punktu). Šādas prasības attiecībā gan uz

Saeimu, gan Latvijas pilsoņu kopumu ir nostiprinātas Satversmes

76.-79. pantā. Šāda kārtība ir paredzēta, lai Satversme netiktu

grozīta pārāk bieži, liekot vērā konstitūciju stabilitāti.

Konstitūcijas stabilitāte ir būtiska konstitūcijas iezīme, kas

atšķir to no zemāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem

(skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās

tiesības, 48. lpp).

Konstitūcijas pārveidošana ir grūtāka, komplicētāka lieta nekā

vienkārša likuma izdošana. Tas tiek atzīts par normālu parādību,

jo konstitūcija ir augstākais likums, ar kuru saskaņotiem jābūt

citiem likumiem, kuram tātad jāgarantē likumīgās vai tiesību

sistēmas zināma stabilitāte, un tāpēc arī konstitūcijai pašai

vajag būt pietiekoši stabilai, viņa nedrīkst pārāk viegli un

pārāk bieži mainīties (K. Dišlers, Demokrātiskas valsts

iekārtas pamati, 30. lpp).

Tādējādi Satversmes grozīšana ir izņēmums no vispārējās

normatīvo aktu grozīšanas kārtības, un likumprojektam, kas paredz

grozīt Satversmi, ir augstāks spēks attiecībā pret parastajiem

likumiem.

[5.2] Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva

un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt

iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir

jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot

atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas

metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar

juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām

tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas

prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta

kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9.

punktu).

Jānorāda, ka šobrīd neviens normatīvais akts neregulē un

nenosaka piespiedu vakcināciju visiem Latvijas iedzīvotājiem,

tādējādi Likumprojekts neiederas pēc sava satura tiesību

sistēmā.

[5.3] Tieslietu ministrija norāda, ka Likumprojektā

iekļautajām tiesību normām ir jāiekļaujas ne tikai tiesību

sistēmā kā tādā, bet arī pašā Satversmē un šīs normas nevar būt

pretrunā ar tiem Satversmes pantiem, kuri netiek grozīti, kā arī

tās nevar būt pretrunā Satversmes kodolam. Satversmes iekšējā

saskaņotība nozīmē ne vien to, ka starp Satversmē ietvertajām

normām un vērtībām nepastāv pretrunas un Satversmē tās ir iekšēji

saskaņotas, bet arī to, ka Satversmes sistēmai ir raksturīga

iekšēja loģika, kas noteic zināmas saturiskas prasības ikvienam

Satversmes papildinājumam, lai tas iekļautos Satversmes sistēmā

(skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās

tiesības, 45. lpp.).

[5.4] Satversme ir veidota īsa un lakoniska. Tieši lakoniskais

izteiksmes stils pieļauj Satversmes normas iztulkot atbilstoši

laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas

demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām (J. Pleps,

Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas,

pieejams:

https://www.saeima.lv/satversme/Satversme_Pleps_latviski.pdf).

Jau pašreiz Satversmes 111. pants nosaka cilvēka pamattiesības

veselības aizsardzības jomā. Satversmes 111. panta teikuma

pirmajā daļā ir ietvertas gan individuālas pamattiesības uz

veselību, gan sabiedrības kopējas jeb kolektīvas tiesības uz

veselības aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, 111. pants, S.

Olsena).

Jau šobrīd Epidemioloģiskās drošības likums paredz Ministru

kabinetam deleģējumu noteikt infekcijas slimības, pret kurām

personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību

un vakcinējamo personu loku (skat. Epidemioloģiskās drošības

likuma 30. pants). Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta

2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 "Vakcinācijas

noteikumi" 22., 28. un 39. punktu vakcinējamai personai ir

tiesības atteikties no vakcinācijas.

Tādējādi nav saprotama Satversmes 111. panta papildinājuma

būtība tieši ar vakcinācijas regulējumu, un kāpēc piespiedu

vakcinācijas aizliegumam būtu jānodrošina konstitucionāla

aizsardzība. Turklāt, ja Satversmes 111. pants tiks papildināts

ar šādām tiesību normām, tas pavērs iespēju arī citos Satversmes

pantos iekļaut detalizētāku regulējumu attiecībā uz konkrētu

sfēru, līdz ar to izjaucot Satversmes lakonisko stilu, sistēmu un

Satversmes pilnīguma koncepciju. Atbilstoši konstitūcijas

pilnīguma koncepcijai, konstitūcija ir vienots un pilnīgs

noregulējums, kurā nav robu vai iekšēju pretrunu (skat. J.

Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 39.

lpp.).

[5.5] Jāliek vērā, ka Satversmē ietvertās normas ir

vispārīgas. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normas

saturs nav identificējams tikai ar šīs normas vārdisko jēgu.

Viens un tas pats formulējums var iegūt atšķirīgu saturu, ja tiek

interpretēts, piemēram, atšķirīga juridiskā spēka vai atšķirīgā

detalizācijas pakāpē izstrādāta tiesību akta ietvaros.

Satversmei un likumam ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, tāpēc arī

šiem tiesību aktiem ir atšķirīga vispārinājuma pakāpe. Satversme

kā valsts pamatlikums ir apveltīta ar augstu vispārinājuma

līmeni, savukārt likuma mērķis ir iedzīvināt Satversmē noteikto

(skat. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 15. punktu).

Papildinot Satversmes 111. pantu ar otro un trešo teikumu

atbilstoši Likumprojektam, tiks izjaukta arī Satversmes augstā

vispārinājuma pakāpe. Vispārīgu normu iekļaušanas mērķis

Satversmē ir tas, ka Satversmē tiek ietvertas tādas normas, kuras

būs spēkā nenoteikti ilgu laiku. Līdz ar to šādu normu iekļaušana

Satversmē iespējams nākotnē varētu pārkāpt citu personu tiesības

uz veselības aizsardzību vai pat visas sabiedrības tiesības uz

veselības aizsardzību, liekot vērā, ka sabiedrības veselība ir

viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras

aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības.

[5.6] Jāliek vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes

vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka

Satversme ir vienots veselums (skat. Satversmes tiesas 2003.

gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājuma daļas

1.1. punktu). Satversme ir vienots veselums, un tajā

ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai

pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes

normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes

normām. Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu

konstitucionālo normu iztulkot atrauti no citām Satversmes

normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras

atsevišķas normas tvērumu un saturu (skat. Satversmes tiesas

2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.

punktu). Tādējādi Likumprojektā ietvertās normas ir

aplūkojamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Piemēram,

jānorāda uz Satversmes 91. pantu, kas noteic, ka visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka

tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Līdz ar to

Likumprojektā paredzētais, ka ierobežojumu noteikšana

nevakcinētajiem ir aizliegta, Tieslietu ministrijas ieskatā ir

izvērtējama Satversmes 91. panta tvērumā. Akcentējams, ka

ierobežojumu noteikšana epidemioloģiskās drošības labad ir

pieļaujama tikai tādā mērā, cik tas nepieciešams sabiedrības un

indivīda veselības, dzīvības un drošības nodrošināšanai. Ja kādai

personu kategorijai jebkādu iemeslu dēļ risks saslimt un pārnēsāt

bīstamu infekciju ir ievērojami zemāks, salīdzinot ar citām

personām, tad ierobežojumu saglabāšana šādām personām (kas nerada

apdraudējumu) jau vairs nebūtu atbilstoša tiesiskās vienlīdzības

principam. Jārēķinās, ka vienlīdzības princips paredz salīdzināt

vienādos faktiskos apstākļos esošas personas, bet atšķirīgos

apstākļos esošām personām ir pamats (un pat reizēm pienākums)

noteikt citādu (atšķirīgu) regulējumu. Kā minēts iepriekš,

Satversmē ietverta norma būs daudzkārt piemērojama jebkādos

apstākļos turpmāk, tātad piedāvātās tiesību normas redakcija ir

izvērtējama abstrakti un vispusīgi. Tieslietu ministrijas

ieskatā, tomēr vadoties no objektīvajiem pierādījumiem par

konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām atšķirīgas

tiesības un pienākumus.

[5.7] Savukārt Likumprojektā ietvertais, ka piespiedu

vakcinācija ir aizliegta, izriet, piemēram, no:

1) Satversmes 94. pantā nostiprinātajām tiesībām uz personas

brīvību un personas neaizskaramību.

2) Satversmes 96. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās

dzīves neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

veselības aprūpes jomā izpaužas kā valsts pienākums jebkādā veidā

atturēties no iejaukšanās un nodrošināt individuālas tiesības

brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem veselības aprūpes pasākumiem.

Cilvēka brīvība un neaizskaramība nodrošina cilvēka autonomijas

un pašnoteikšanās realizāciju. Cilvēka neaizskaramības princips

nosaka, ka cilvēka ķermenī iejaukties drīkst tikai tad, ja

persona ir tikusi informēta par iejaukšanās mērķi un raksturu un

ir brīvi devusi piekrišanu šādu iejaukšanos veikt (Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības, 111. pants, S. Olsena).

3) ievērojot Satversmes 99. pantā nostiprinātās tiesības uz

domas, apziņas un reliģijas brīvību, valstij, organizējot

sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus un nodrošinot

veselības aprūpi, ir jārespektē minētās tiesības.

Tāpat Satversme garantē tiesības uz ikviena dzīvības

aizsardzību (93. pants), kā arī esošā 111. panta redakcija

garantē, ka "Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē

ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Nākotni

prognozēt nav iespējams, un citas epidēmijas, arī smagākas,

turpmāk var notikt, līdz ar to sabiedrības veselības vārdā

vakcinācija var kļūt kritiska visas nācijas pastāvēšanai.

Satversmē ierakstot, ka piespiedu vakcinācija ir aizliegta,

skaidri jāapzinās, ka šī norma tā arī būs absolūti piemērojama

pat 100% letālu un ārkārtīgu infekciozu, smagu un bīstamu

epidēmiju gadījumā, taču šajā situācijā netiks sasniegts,

pirmkārt, valsts pamatpienākums rūpēties par nācijas kā tādas

izdzīvošanu un saglabāšanu, otrkārt, samērīgums ar citu personu

tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību, un, treškārt,

valsts pienākumu rūpēties par sabiedrības veselības

aizsardzību.

[5.8] Normas piemērošanai ir svarīgi noskaidrot normā lietoto

vārdu un terminu jēgu. Tieslietu ministrija norāda, ka no

Likumprojektā ietvertā normas formulējuma nav saprotams, ko

nozīmē termins "piespiedu". Par būtisku

kritēriju, kas liecina par to, ka tiesību norma ir formulēta

skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku paredzamību,

proti, "normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām

skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi"

(skat. Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā

Nr. 2011-14-03 16.2. punktu). Līdz ar to ir jāpieņem tāds

likums, kas ir pietiekami skaidrs un ir saprotama tā piemērošanas

joma un nozīme.

Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu

turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai

tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir

pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām.

Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas mehānismam ir

jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām neatbilstoša

likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas savlaicīgi. Ja

tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai

nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties

vēlētāju pilsoniskā aktivitāte (skat. Satversmes tiesas 2013.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2.

punktu).

[6] Saeimas Juridiskais birojs norāda, ka vairāki

"pilnīgi izstrādāta likumprojekta" vērtēšanas kritēriji

ir norādīti arī Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.3. punktā.

Juridiskais birojs, pārbaudot Likumprojekta atbilstību šiem

kritērijiem, neatrada tajā tādus trūkumus, kas liegtu to atzīt

par pilnībā izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta

izpratnē.

[6.1] Likumprojekts ir noformēts atbilstoši Satversmes

grozījumu izstrādē pieņemtajai juridiskajai tehnikai, proti, ja

kādā Satversmes pantā tiek izdarīti grozījumi, tad attiecīgais

pants tiek izteikts jaunā redakcijā.

[6.2] Saeimas Juridiskā biroja ieskatā Likumprojektā

paredzētais noteikums par piespiedu vakcinācijas aizliegumu ir

formulēts pietiekami skaidri. Tas ierobežo valsts rīcības

brīvību, taču pats par sevi nenonāk pretrunā ar Satversmē

ietvertajām normām, principiem un vērtībām.

Savukārt noteikums, ka ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem

ir aizliegta, šķietami varētu radīt tādu priekšstatu, ka jebkādu

ierobežojumu noteikšana nevakcinētām personām ir aizliegta. Šāda

minētās normas izpratne varētu nonākt pretrunā ar virkni

Satversmē ietverto normu un principu, piemēram, tiesiskās

vienlīdzības principu un tiesiskuma principu.

Taču no abām Likumprojektā ietvertajām normām to kopsakarā

drīzāk varētu secināt to, ka likumprojektā paredzētā Satversmes

111. panta pēdējā teikuma jēga ir noteikt, ka par kritēriju

atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret personu un tās pakļaušanai

dažādiem ierobežojumiem nedrīkst būt fakts, ka persona nav

vakcinēta. Satversmes tiesa ir atzinusi: "tiesību norma ir

atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas paņēmienu

palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. [..] Tas, ka

tiesību normas jēgas noskaidrošanai nepieciešams šo normu

iztulkot, pats par sevi vēl nenoved pie tiesību normas

neatbilstības Satversmei" (Satversmes tiesas 2012. gada

19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2012-03-01, 18.1. punkts). Arī vērtējot vēlētāju iesniegtu

likumprojektu, jo sevišķi Satversmes grozījumu projektu, kam

raksturīgas augstas abstrakcijas pakāpes jēdzieni un normas,

šaubu gadījumā ir jāņem vērā tāda piedāvātās tiesību normas

interpretācija, kura pēc iespējas labāk iederas tiesību sistēmā

un rada pēc iespējas mazāku disharmoniju ar citām tiesību normām.

Tādējādi piedāvātās tiesību normas jēgu ir iespējams saprast.

[6.3] Likumprojektā paredzētā norma ierobežo valsts rīcības

brīvību dažādu slimību ierobežošanā, tostarp pandēmijas

apstākļos, un var apgrūtināt valsts iespējas aizsargāt citu

personu tiesības. Piemēram, šāds regulējums zināmos apstākļos var

apgrūtināt citu no Satversmes izrietošo valsts pienākumu veikšanu

iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Tomēr šāda situācija

pati par sevi nav pietiekama, lai atzītu, ka Likumprojektā

ietvertā norma ir pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām un

principiem. Atšķirīgu attieksmi aizliedzoši kritēriji jau izriet

no Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas

aizlieguma principa, un ir iespējams Satversmē paredzēt arī citus

aizliegtus atšķirīgas attieksmes kritērijus. Savukārt pozitīvās

un negatīvās sekas, ko tiesību norma var radīt sabiedrībā, nav

juridiski vērtējams kritērijs Satversmes 78. panta izpratnē. To,

vai tiesību norma ir saprātīga, vēlama un vajadzīga, kā arī tās

iespējamo pozitīvo vai negatīvo ietekmi uz sabiedrību ir tiesīgi

izvērtēt vēlētāji politiskā procesā, atbalstot vai neatbalstot

attiecīgo iniciatīvu.

[7] Veselības ministrija izteikusi viedokli, ka

Likumprojekts atbilst vispārējās juridiskās tehnikas

prasībām.

Savukārt attiecībā uz Likumprojekta saturu Veselības

ministrija uzskata, ka regulējuma priekšmeta detalizācijas dēļ

Likumprojektā paredzētās normas nevar tikt ietvertas Latvijas

Republikas Satversmē.

Konkrētajā gadījumā jautājums par vakcināciju ir ar

veselības aprūpi saistīts atsevišķs specifisks jautājums, kas

saistīts ar noteikta veida veselības aprūpes pakalpojumu

sniegšanu, kura vispārējais regulējums ir ietverts

Epidemioloģiskās drošības likumā. Epidemioloģiskās drošības

likums paredz vakcināciju kā epidemioloģiskās drošības sistēmas

sastāvdaļu, nosaka tās organizācijas pamatprincipus, vispārīgos

noteikumus, obligāti vakcinējamo personu loku, atbildīgās

institūcijas, vakcinācijas nosacījumus un uzraudzības

principus.

Attiecībā uz Covid-19 infekciju ir pieņemts speciālais likums

- Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums.

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums jau nosaka

jautājumus, kas skar vakcinācijas pret Covid-19 vispārējos

principus - vakcinācijas organizāciju, pieejamību, tostarp

prioritāri vakcinējamām grupām, vakcinācijas informācijas

sistēmu, apliecināšanas sistēmu. Līdz ar to visi jautājumi, kas

skar vakcināciju, tiek regulēti veselības aprūpes nozares

speciālajos likumos.

Veselības ministrija neatbalsta atsevišķu specifisku ar

veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu saistītu jautājumu

ietveršanu Latvijas Republikas Satversmē.

Bez tam jebkura grozījuma normas leģitīmais mērķis Satversmes

111. panta izpratnē ir aizsargāt citu cilvēku tiesības - tajā

skaitā sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība.

Valstij ir pienākums rīkoties operatīvi un efektīvi, lai

novērstu jebkuras pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi

aizsargātu sabiedrības veselību. Var tikt atbalstīta tikai tāda

normatīvā regulējuma maiņa, it sevišķi epidemioloģiskās drošības

jautājumos, kas ir nepieciešama visas sabiedrības

epidemioloģiskās drošības interesēs. Veselības ministrija

uzskata, ka likumprojektā ietvertā norma neatbilst iepriekš

minētajiem mērķiem un tādēļ nevar tikt atbalstīta.

Iesniedzējs tika uzaicināts uz Centrālās vēlēšanu komisijas

2021. gada 24. augusta sēdi, kurā tika izskatīts Likumprojekts,

bet tajā nepiedalījās.

II.

[8] Izvērtējusi Likumprojektu un iepazinusies ar saņemtajiem

viedokļiem, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:

Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka

likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī

Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants

paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir

tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes

grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod

Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad

tas ir nododams tautas nobalsošanai. Satversmes 73. pantā ir

noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā -

tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par

aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara

klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu,

izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un

demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu

ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas

tiesības.

Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti

likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma