4. pants
nosaka - Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas

pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un

kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un

realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā

esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir

noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā

vēlēšanu komisija - ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu

vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un

vadīšanu saistītu jautājumu.

[9] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši

Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt

likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.

Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir

jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

"iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir

pilnībā izstrādāts.

[10] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai

Likumprojektu iesniegusi politiskā partija "Likums un

kārtība". Atbilstoši likumam "Par tautas nobalsošanu,

likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

otrās daļas 1. punktam iniciatīvas grupa var būt politiskā

partija. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma

prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar

mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[11] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā

izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams

un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78.

panta prasībām.

[12] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts

pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā

jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu

pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām

(Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3.

punkts).

Arī Eiropas komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas

komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam

likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām,

starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem

(demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti,

kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas

nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums,

CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point

III.3.

https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e)

[13] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt

šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un

vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir

pilnīga brīvība" (sk.: Dišlers K. Vai Centrālajai

vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos

likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136.

sleja).

[14] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts

aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās

palīdzības minimumu. Likumprojekts paredz pantu izteikt jaunā

redakcijā, papildinot to ar diviem teikumiem: "Piespiedu

vakcinācija ir aizliegta. Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem

ir aizliegta."

[15] Attiecībā uz pirmo teikumu "Piespiedu vakcinācija

ir aizliegta", Centrālā vēlēšanu komisija piekrīt

viedoklim (skat. tiesībsarga viedokli un pamatojumu šā lēmuma

4.2. - 4.5. punktā, Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu

šā lēmuma 5.4., 5.7. punktā), ka spēkā esošās Satversmes normas

(89., 94., 95., 96., 99., 111. pants) un Latvijai saistošo

starptautisko dokumentu normas (ANO Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pants, Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants) jau

nosaka un garantē personai tiesības pieņemt lēmumus jomās, kas

skar personas dzīvi, tiesības lemt par savu ķermeni, piekrist

ārstēšanai vai atteikties no tās kopumā vai no kāda konkrēta

veselības aprūpes pakalpojuma. Minētās normas liedz valstij veikt

jebkādas medicīniskas manipulācijas piespiedu kārtā un uzliek

valstij pienākumu atturēties no pārmērīgas iejaukšanās tiesību uz

personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā.

Līdz ar to Satversmes 111. panta papildināšana ar teikumu

"Piespiedu vakcinācija ir aizliegta" nemainītu

esošo tiesisko un faktisko situāciju. Papildus norādāms, ka no

teikuma redakcijas nav precīzi nosakāms, kas domāts ar vārdu

"piespiedu". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

"normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi" (skat.

Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr.

2011-14-03 16.2. punktu). Šajā gadījumā nav iespējams

noteikt, vai un kādas sekas šāda norma varētu radīt un kā tā būtu

piemērojama. Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas

izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas

nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts

(Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014

8.punkts).

[16] Izvērtējot tiesībsarga viedoklī norādītos apsvērumus

attiecībā uz Likumprojektā paredzētā 111. panta papildināšanu ar

teikumu "Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir

aizliegta." (skat. tiesībsarga viedokli un pamatojumu šā

lēmuma 4.2., 4.3.,4.4. un 4.6. punktā, Centrālā vēlēšanu komisija

secina, ka šāda norma nonāktu pretrunā Satversmes 89. un 116.

pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2.

punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās

hartas G pantam.

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas

noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas

nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var

noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā

ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār

nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas

pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu

tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk.,

piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā

Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra

spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

[17] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2014. gada 28. marta spriedumā lietā Nr. SA-3/2014

(10.p.) norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt,

tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt

pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das

Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In:

Juristenzeitung 1999, S.864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95,

C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam

pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka

likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas

principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma

Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes

grozījumu projektiem."

Minētā sprieduma 12. punktā arī atzīts, ka pilsoņu kopuma

iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt

par "pilnīgi izstrādātu", pēc sava satura nedrīkst būt

pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā

grozīt, ne ar Satversmes kodolu.

Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību

sistēmā, un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei

un Latvijai saistošajām tiesību normām.

[18] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās

likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē

noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos

pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības,

ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras

likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes

tiesa ir norādījusi: "[..] likumības princips noteic, ka

likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas

institūcijai, arī likumdevējam pašam" (Satversmes tiesas

1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)).

[19] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu

likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var

sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram,

Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā

teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem

"jābūt noformētiem likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju

iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav

noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav

pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2012-03-01). Turklāt likumprojektam jābūt izstrādātam

atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām. Atbilstoši Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam svarīgākās juridiskās

tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir

ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr.

108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi"

(turpmāk - Noteikumi Nr. 108)".

Likumprojekts paredz izdarīt vienu grozījumu, izsakot

Satversmes 111. pantu jaunā redakcijā, tādēļ Likumprojekta

nosaukumā vārds "grozījumi" un likuma tekstā vārdi

"šādus grozījumus" ir lietojami vienskaitlī (Noteikumu

Nr.108 2.2. apakšpunkts, 9. punkts un 68.4. apakšpunkts). Līdz ar

to Likumprojekts neatbilst Noteikumos Nr. 108 izvirzītajām

prasībām attiecībā uz valsts valodas gramatiskajām normām un

tādējādi pēc formas nav pilnībā izstrādāts. Šādu trūkumu varētu

novērst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 2.

punkta kārtībā, tomēr, ievērojot šajā lēmumā konstatēto būtisko

Likumprojekta satura neatbilstību, minētā norma nav

piemērojama.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija

konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un

satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

vēlēšanu komisija

nolemj:

atteikt likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas

Satversmē" reģistrāciju.

Šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var

pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā: likumprojekts "Grozījumi Latvijas Republikas

Satversmē".

1 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr.

SA-3/2014.

2 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr.

SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa.

Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā

vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.

3 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V