927. pants
citastarp noteic, ka īpašums ir tiesības iegūt no

īpašumā esošās lietas visus iespējamos labumus. Kā norādīts

tiesību zinātnē, tas nozīmē, ka īpašnieks var viņam piederošo

lietu valdīt, iegūt tās augļus, kā arī izlietot to pēc sava

ieskata mantas pavairošanai (sk.: Sinaiskis V. Latvijas

civiltiesību apskats. Rīga: [b.i.], 1995, 32. lpp.) Arī

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz

īpašumu sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu.

No lietas materiāliem izriet, ka

pieteikuma iesniedzējs iegādājies nekustamo īpašumu Cēsu ielā 24

nolūkā izmantot šo zemes gabalu komercapbūvei (sk. lietas

materiālu 1. - 12. lpp.). Taču apstrīdētais plānojums

pieteikuma iesniedzējam liedz tiesības izmantot zemes gabalu

komercapbūvei un līdz ar to tiek būtiski ierobežotas pieteikuma

iesniedzēja iespējas gūt peļņu no viņam piederošās lietas.

Līdz ar to ar

apstrīdēto plānojumu ir ierobežotas pieteikuma iesniedzēja

tiesības uz īpašumu.

12. Tiesības uz īpašumu, ko

privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā tiesiskā valstī nav

absolūtas.

Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī

ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu

nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Otrkārt, tiesības uz īpašumu var

ierobežot. Satversmes 105. panta trešais teikums noteic, ka

īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Līdz ar to tiesības uz īpašumu var

ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma

mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.

13. Pieteikuma iesniedzēja

tiesības uz īpašumu ir ierobežotas ar vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumu, kuram ir vietējās pašvaldības saistošo

noteikumu spēks.

Limbažu dome atbildes rakstā

pamatoti norādījusi, ka personas īpašumtiesību aprobežojumus var

noteikt ar ārējo normatīvo aktu, tostarp arī ar vietējās

pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Satversmes 105. pantā

paredzētās tiesības var ierobežot ne vien ar Saeimas vai tautas

pieņemtu likumu, bet arī ar citu vispārsaistošu (ārējo) normatīvo

aktu. Šādam normatīvajam aktam jābūt izdotam, pamatojoties uz

likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietiekami

skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un

pienākumus, turklāt šim normatīvajam aktam jāatbilst tiesiskas

valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03).

Attiecībā uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumiem

expressis verbis to noteic Teritorijas plānošanas likuma