Par Ministru kabineta 1999.gada 6. jūlija noteikumu nr. 249 "Grozījumi Ministru kabineta 1998. gada 6. oktobra noteikumos "Noteikumi par tirdzniecības kārtību tirgos, gadatirgos, ielu tirdzniecības vietās un izbraukumos"" 1.1. punkta atbilstību likuma "Par uzņēmējdarbību" 4. panta otrajai daļai un 32. panta pirmās daļas 1. punktam, Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un "Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4. paragrāfam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14. pantam un likuma "Par Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas līgumu par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm" 3. panta otrajai daļai

2. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Starptautiskā līguma "Vispārējā

vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III pants

aizliedz dalībvalstīm ievākt iekšējās nodevas un nodokļus, kā arī

piemērot likumus, kas skar iekšējo tirdzniecību, transportu,

preču izplatīšanu, iekšējo kvantitatīvo ierobežojumu, ražošanas

un produktu lietošanu noteiktos vairumos vai proporcijās, lai

aizsargātu pašmāju produkciju pret importētajām precēm. Uz

importa produkciju jāattiecina tāds režīms, kas nav mazāk

labvēlīgs par nacionālo tiesisko režīmu.

Līguma III panta 4. paragrāfs

paredz, ka līgumslēdzējas puses teritorijā ražotajiem produktiem,

kas tiek importēti uz jebkuras citas līgumslēdzējas puses

teritoriju, attiecībā uz likumiem, normatīviem un prasībām, ir

jānodrošina ne mazāk labvēlīgs režīms kā iekšzemes produktiem,

ieskaitot produktu iekšējo tirdzniecību, tirdzniecības

piedāvājumu, pirkšanu un transportēšanu, izplatīšanu vai

lietošanu.

Arī Igaunijas Republikas, Latvijas

Republikas un Lietuvas Republikas līguma par brīvo tirdzniecību

ar lauksaimniecības precēm 3. panta otrā daļa noteic, ka pušu

savstarpējā tirdzniecībā netiks ieviestas jaunas ievedmuitas

nodevas vai maksājumi ar līdzvērtīgu efektu.

Prasība pārtikas preču un jaukta

tipa tirgos tirgot augļus, ogas un dārzeņus slēgtos stacionāros

objektos nav uzskatāma par importēto produktu tirdzniecības

kvantitatīvu ierobežojumu, jo tā vienlīdz attiecas kā uz importa

produktiem, tā arī uz vietējās izcelsmes produktiem.

Importa produktu ražotājam vai

izplatītājam, salīdzinot ar vietējās izcelsmes produktu ražotāju,

apstrīdētā norma nav noteikusi papildu prasības tirdzniecībā, jo,

pirmkārt, iekšzemes produkcijas aizsardzības nolūkos netiek

ieviestas jaunas ievedmuitas nodevas vai maksājumi ar līdzvērtīgu

efektu un, otrkārt, noteiktie ierobežojumi attiecas uz tirgus

dalībniekiem neatkarīgi no pārdodamās preces izcelsmes

valsts.

Izvērtējot apstrīdētās normas

atbilstību iepriekšminētajiem starptautiskajiem līgumiem,

Satversmes tiesa uzskata, ka šī norma nav pretrunā ar "Vispārējās

vienošanās par tarifiem un tirdzniecību" (VVTT 1947) III panta 4.

paragrāfu un Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un

Lietuvas Republikas līguma par brīvo tirdzniecību ar

lauksaimniecības precēm 3. panta otro daļu.