12. pants

Satversmes 91. pants nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas."

Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas rezidenti,

kuru apmācības izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem,

un jebkuri citi augstskolu studenti, kuri studē par valsts

budžeta līdzekļiem. Pieteikumā norādīts, ka visas šīs personas

iegūst augstāko izglītību un visos gadījumos to finansē valsts,

taču rezidentiem, atšķirībā no pārējiem, noteikts pienākums trīs

gadus pēc rezidentūras beigšanas strādāt noteiktās ārstniecības

iestādēs vai arī atmaksāt viņu apmācībai izlietotos valsts

budžeta līdzekļus.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka vienlīdzības

princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Vienlīdzības

principam jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana.

Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1.

punktu).

Lai izvērtētu to, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda,

pirmkārt, vai personas, kas studē rezidentūrā, atrodas vienādos

un pēc konkrētiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar pārējiem

studējošajiem, otrkārt, vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai

atšķirīgu attieksmi pret šīm personām un, treškārt, vai šādai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir

leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr.

2010-69-01 10. punktu).