13. pants

Latvijā ārsta profesija ir viena no reglamentētajām

profesijām veselības aprūpes jomā. Līdz ar to ārsta profesionālās

darbības uzsākšanai, tostarp arī izglītībai, un veikšanai

normatīvajos aktos izvirzītas atbilstošas profesionālās

kvalifikācijas prasības.

13.1. Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām

profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 10.

panta pirmo daļu persona, kura ieguvusi augstākās izglītības

diplomu (ārsta grādu) un iekļauta ārstniecības personu reģistrā,

var veikt patstāvīgu profesionālo darbību ārsta profesijā

atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei.

Tomēr saskaņā ar šā likuma un Ārstniecības likuma noteikumiem

ārsts iegūst prakses tiesības un var praktizēt patstāvīgi vienīgi

tad, kad viņš pabeidzis rezidentūru konkrētā specialitātē,

nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un saņēmis ārsta sertifikātu

šajā specialitātē. Ministru kabineta 2009. gada 24. marta

noteikumu Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un

studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās

augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci

ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu

apjomu" 2. punkts paredz, ka ārstniecības personas, kuras

apgūst pamatspecialitāti, apakšspecialitāti vai

papildspecialitāti (turpmāk - specialitāte), proti, rezidenti,

veic profesionālo darbību attiecīgajā specialitātē atbilstoši

šajos noteikumos noteiktajai kompetencei ārstniecībā un pacientu

aprūpē, kā arī atbilstoši attiecīgās specialitātes ārstniecības

personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomam un sertificētas

un apmācīttiesīgas attiecīgās specialitātes ārstniecības personas

tiešā uzraudzībā vai vadībā.

13.2. Ārstniecības likuma 1. panta 19. punkts noteic,

ka rezidentūra ir darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības

programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana

valsts valodā specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu

profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā.

Augstskolu likuma 44. panta pirmās daļas 4. punktā rezidenti

medicīnā minēti kā viena no augstskolās studējošo grupām. Tomēr

Satversmes tiesa secina, ka rezidentūras studijām ir vairākas

specifiskas iezīmes salīdzinājumā ar citām - akadēmiskās vai

profesionālās - augstākās izglītības studiju programmām:

1) rezidentūra ir ārstu pēcdiploma profesionālā apmācība,

kuras laikā ārsti, kas ieguvuši augstāko medicīnisko izglītību

pamatstudiju ietvaros, apgūst specialitāti - teorētiskās

zināšanas un praktiskās iemaņas;

2) rezidenti ir darba tiesiskajās attiecībās ar ārstniecības

iestādi;

3) rezidentu apmācība prasa ievērojamus līdzekļus no valsts

budžeta (sk. lietas materiālu 37. lpp.).

Veselības aizsardzība ir sabiedrībai un valstij īpaši svarīga

joma. Tāpēc ārsta izglītībai ir izvirzītas atbilstoši augstas

prasības. Ja citās profesijās praktisko iemaņu apgūšana integrēta

augstākās izglītības programmās vai izpaužas kā kvalifikācijas

celšanas pasākumi, tad ārstiem papildus minētajam pēc

pamatstudiju programmas beigšanas vēl jāstudē rezidentūrā, kuras

laikā tiek apgūtas un pilnveidotas specialitātei nepieciešamās

teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Rezidentūra veido

būtisku ārsta izglītības daļu, un bez tās persona nevar iegūt

ārsta sertifikātu, proti, tiesības patstāvīgi un pilnvērtīgi

praktizēt. Tomēr persona ārsta profesijā var strādāt arī pirms

rezidentūras pabeigšanas - to apliecina pati rezidentūras būtība,

proti, rezidenti ir darba tiesiskajās attiecībās ar ārstniecības

iestādi.

Ņemot vērā rezidentūras īpatnības, mērķi un nozīmi ārsta

profesijā, Satversmes tiesa atzīst, ka rezidenti neatrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem studējošajiem, tāpēc

attiecībā uz rezidentiem nav pārkāpts vienlīdzības princips.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. pantam.