3. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa

- lūdz Satversmes tiesu izvērtēt Noteikumu Nr. 120 3.1

5. apakšpunkta un 11. punkta, kā arī Noteikumu Nr. 972 11. punkta

(turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 106. pantam.

Administratīvās rajona tiesas (turpmāk arī - Pieteikuma

iesniedzēja) tiesvedībā ir lieta Nr. A42854609, kurā citastarp

tiek izvērtēts J. Vasiļjevas lūgums atcelt Veselības ministrijas

2009. gada 20. novembra lēmumu Nr. V-01-20fiz.13/1615. 2011. gada

20. jūnijā Administratīvā rajona tiesa pieņēma lēmumu iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesai, kā arī apturēt tiesvedību

administratīvajā lietā līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā

stāšanās dienai.

3.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, vienādos un salīdzināmos

apstākļos atrodas rezidenti, kuru apmācības izdevumi tiek segti

no valsts budžeta līdzekļiem, un jebkuri citi augstskolu

studenti, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem. Visas šīs

personas iegūstot augstāko izglītību, un visos gadījumos to

finansējot valsts.

Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi, jo nosakot

personai pienākumu pēc rezidentūras pabeigšanas vismaz trīs gadus

strādāt noteiktā ārstniecības iestādē, kā arī to, ka personai ir

jāatmaksā tās apmācībai izlietotie valsts budžeta līdzekļi, ja tā

neizpilda minēto pienākumu. Citiem par valsts budžeta līdzekļiem

studējošajiem šāds pienākums un tātad arī tiesību ierobežojums

neesot noteikts. Viņi pēc studiju pabeigšanas varot brīvi

izvēlēties savu darbavietu, un viņiem netiekot prasīts atmaksāt

studijām izlietotos valsts budžeta līdzekļus ne tad, ja viņi

izvēlas strādāt privātajā sektorā vai pat ārpus Latvijas

Republikas, nedz arī tad, ja viņi nesekmīgi apgūst studiju

programmu vai pārtrauc studijas no augstskolas neatkarīgu iemeslu

dēļ.

Pieteikumā minēts: nosakot pienākumu strādāt noteiktās

ārstniecības iestādēs, valsts mēģina nodrošināt to, lai visā

Latvijā cilvēkiem būtu pieejama veselības aprūpe. Līdz ar to

apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis - nodrošināt citu

cilvēku tiesības uz veselības aizsardzību. Taču Pieteikuma

iesniedzēja nesaskatot tieši atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi. Atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga

pamata, un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

3.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas ierobežo arī personai Satversmes 106. panta pirmajā

teikumā garantētās tiesības, jo apstrīdēto normu dēļ pēc

rezidentūras beigšanas tā nevar izvēlēties strādāt jebkurā

ārstniecības iestādē Latvijā vai ārpus Latvijas. Satversmes 106.

panta pirmais teikums garantējot tiesības brīvi izvēlēties ne

tikai nodarbošanos, bet arī darbavietu. Personai esot arī

tiesības brīvi lemt par attiecīgās nodarbošanās pabeigšanu un

darbavietas atstāšanu.

Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 116. pants pieļauj 106.

pantā paredzēto tiesību ierobežošanu. Apstrīdētās normas neesot

pietiekami skaidri formulētas, jo neesot noteikts maksimālais

laiks, kas rezidentiem būtu jāstrādā noteiktajās ārstniecības

iestādēs. Līdz ar to šāds regulējums neļaujot personai pirms

līguma slēgšanas paredzēt, tieši cik ilgi tai pēc studiju

pabeigšanas būs jāstrādā noteiktā ārstniecības iestādē. Pārāk

ilgs laiks varot būt par iemeslu, lai atzītu, ka persona ir

pakļauta piespiedu darbam.

Tāpat no apstrīdētajām normām neesot skaidrs, kas uzskatāmi

par izdevumiem, kuri personai jāatlīdzina, ja tā atsakās pēc

rezidentūras beigšanas strādāt noteiktajā ārstniecības iestādē.

Tāpēc personai esot liegta iespēja prognozēt, kāda varētu būt

atmaksājamā summa. Līdz ar to apstrīdētās normas neesot

atzīstamas par pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, uz kura pamata

var ierobežot pamattiesības.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajām normām ir

leģitīms mērķis - nodrošināt to, lai Latvijā būtu pietiekami

daudz ārstu, taču ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums

nav samērīgs.

Pirmkārt, varot apšaubīt to, vai ar šo regulējumu ir

sasniedzams leģitīmais mērķis. Šāds regulējums palīdzot risināt

ārstu trūkuma problēmu tikai īstermiņā. Otrkārt, tas neesot mazāk

ierobežojošais līdzeklis. Ārstus noteiktām darbavietām varot

piesaistīt arī ar citiem līdzekļiem - nodrošinot konkurētspējīgu

atalgojumu, sniedzot dažāda veida atbalstu un garantijas

(piemēram, nodrošinot ārsta ģimeni ar dzīvokli attiecīgajā vietā,

garantējot ārsta bērnam vietu bērnudārzā u. tml.). Šādi līdzekļi

varot dot rezultātu ilgtermiņā, jo ārsts, atstājot konkrēto

darbavietu, attiecīgo atbalstu zaudētu. Līdz ar to ārsts varētu

būt ieinteresēts šo darbavietu saglabāt.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums

neesot samērīgs un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 106.

panta pirmajam teikumam.