4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru

kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām

Satversmes 91. un 106. pantam.

Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas pēc būtības

paredz nosacījumus (saistības), kas iekļaujami līgumos ar

personām, kuru apmācību rezidentūrā finansē no valsts budžeta

līdzekļiem. Šo saistību priekšmets esot pienākums noteiktu laiku

nostrādāt noteiktās ārstniecības iestādēs. Atbilstoši

apstrīdētajām normām minētās saistības tiekot nodibinātas uz

abpusējas vienošanās pamata, slēdzot publisko tiesību līgumu.

Ministru kabinets norāda: ja persona nepiekrīt valsts

izvirzītajiem nosacījumiem, tai ir iespēja mācīties rezidentūrā

par pašas līdzekļiem bez jebkādām saistībām pret valsti.

4.1. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. pantam. Atbildes rakstā norādīts, ka,

vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem

vērā arī Satversmes 112. pants, kas paredz tiesības uz izglītību.

Valsts pienākums esot nodrošināt iespēju bez maksas iegūt

pamatizglītību un vidējo izglītību, savukārt augstākās izglītības

iegūšana vai pēcdiploma profesionālās studijas (rezidentūra)

tiekot finansētas no valsts budžeta, ja attiecīgu speciālistu

nodrošinājums ir sabiedriski nozīmīgs un speciālisti tiek

sagatavoti sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanai.

Pēc būtības rezidentūra vairāk esot pielīdzināma darbinieku

apmācībai vai kvalifikācijas celšanai, jo tajā mācoties personas,

kuras jau ieguvušas ārsta izglītību un rezidentūras ietvaros

iegūst nepieciešamo praktiskā darba pieredzi.

Atbildes rakstā minēts, ka ārstniecības personu izglītības un

prakses tiesību iegūšanas process ir unikāls un tajā ietilpst gan

profesionālās studijas augstskolā (diploma iegūšana), gan

praktiskā apmācība (rezidentūra), gan sertifikācijas kārtība. Šo

procesu nevarot salīdzināt ar citu profesiju apgūšanas procesiem.

Turklāt praktiskās apmācības izmaksas esot daudz augstākas nekā

teorētisko studiju izmaksas. Līdz ar to Ministru kabinets

uzskata, ka rezidenti nav salīdzināmos un vienādos apstākļos ar

citiem studējošajiem.

4.2. Attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Ministru kabinets norāda,

ka tās pēc būtības neierobežo personas tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai. Turklāt gadījumā, ja persona, kas pabeigusi

mācības rezidentūrā, nevēlas pildīt līgumā paredzētās saistības,

vienīgās tiesiskās sekas, kas rodoties šai personai, esot

pienākums atlīdzināt valstij tās apmācībai no valsts budžeta

izlietotos līdzekļus, bet šai personai netiekot piemērota nekāda

soda nauda un netiekot radītas nekādas citas nelabvēlīgas sekas.

Tāpat šādu nosacījumu iekļaušanu ar rezidentūrā uzņemtajām

personām noslēdzamos līgumos nevarot pielīdzināt piespiedu

darbam, jo šie līgumi tiekot slēgti uz brīvprātības pamata.

Analizējot apstrīdēto normu atbilstību samērīguma principam,

Ministru kabinets atzīst, ka apstrīdētās normas nav vienīgais

līdzeklis, ar ko var sasniegt mērķi - nodrošināt sabiedrībai

nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, tomēr tas ir viens

no līdzekļiem, kas dod būtisku efektu. Ārstu sadale atbilstoši

reģionālajām vajadzībām nodrošinot līdzvērtīgu pieeju veselības

aprūpes pakalpojumiem dažādos reģionos un novēršot ārstu

pārmērīgu koncentrēšanos Rīgas reģionā.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas uzskatāmas par

pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Apstrīdētās normas paredzot

nosacījumus, kādi iekļaujami ar rezidentu noslēdzamā publisko

tiesību līgumā, tātad normatīvā akta līmenī tiekot noteiktas

līgumisko attiecību sastāvdaļas. Formulējuma "pamatdarbs uz

laiku, kas nav mazāks par trim gadiem" paplašināta tulkošana

būtu pretrunā ar privātpersonas tiesību ievērošanas principu.

Ministru kabinets arī norāda: lai gan Noteikumos Nr. 120

nebija precīzi uzskaitītas izmaksas, kuras uzskatāmas par

izdevumiem, kas saistīti ar apmācību rezidentūrā, tomēr šo

noteikumu 11. punkts skaidri noteic, ka, izpildoties šā punkta

nosacījumiem, ir jāatlīdzina visi ar apmācību rezidentūrā

saistītie izdevumi. Par mācībām rezidentūrā (darba pienākumu

izpildi) rezidents saņemot arī atalgojumu, kuru viņam neprasot

atmaksāt.

Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas ir

pienācīgi saprotamas un no tām izrietošās tiesiskās sekas ir

pietiekami paredzamas, lai indivīds, ja nepieciešams, attiecīgi

konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību.

4.3. Savos papildu paskaidrojumos Ministru kabinets

norāda, ka Noteikumi Nr. 120 un Noteikumi Nr. 972 izdoti,

pamatojoties uz Ārstniecības likuma 57. pantu. Šajos noteikumos

nospraustais mērķis atbilstot likuma pilnvarojumam, un tie esot

uzskatāmi par pārvaldes kārtībā izdotiem noteikumiem.

Ministru kabinets uzskata, ka jēdziens "finansēšana"

ir visaptverošs un nenozīmē tikai naudas līdzekļu

"uzdāvināšanu". Atsaucoties uz Likuma par budžetu un

finanšu vadību 1. panta pirmo daļu un 2. panta otro daļu,

Ministru kabinets vērš uzmanību uz to, ka jēdziens

"rezidentūras finansēšanas kārtība" ne tikai ietver

valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu, bet arī paredz mehānismus,

kas nepieciešami kontrolei un atbildībai par piešķirto valsts

budžeta līdzekļu izlietojumu un ar to saistīto mērķu

sasniegšanai, tostarp arī tāda mērķa sasniegšanai kā jaunu

speciālistu piesaistīšana darbam valsts un pašvaldību

ārstniecības iestādēs atbilstoši reģionālajām vajadzībām. Ja

rezidents nepilda savas līgumsaistības, esot pieļaujama iztērēto

valsts budžeta līdzekļu piedziņa. Ar rezidentūras finansēšanu

esot jāsasniedz konkrēts valsts izvirzīts mērķis, piemēram, ar

Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra rīkojumu Nr. 870

apstiprinātās programmas "Cilvēkresursu attīstība veselības

aprūpē 2006.-2015. gadam" mērķis esot nodrošināt

cilvēkresursus un to attīstību veselības aprūpes nozarē

ilgtermiņā.