Par Ministru kabineta 2001.gada 13.marta noteikumu Nr.120 "Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi" 3.1 5.apakšpunkta un 11.punkta un Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr.972 "Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi" 11. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda,

ka tā sniegusi atzinumus par Noteikumu Nr. 972 projektu, taču

iebildumi pret tā 11. punktu netika izteikti.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, Satversmes 91. pantā

ietvertais atšķirīgas attieksmes aizliegums netiek pārkāpts, jo

rezidenti un citi studenti neatrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Rezidents ārstniecības iestādē pirmkārt esot darba

ņēmējs un tikai pēc tam studējošais. Medicīnas studenti ar citu

augstskolu studentiem vienādos un salīdzināmos apstākļos

atrodoties līdz brīdim, kad ir pabeiguši studijas augstskolā un

ieguvuši ārsta diplomu.

Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajām normām līdzīgs

regulējums ir spēkā arī citās nozarēs, piemēram, attiecībā uz

profesionālā dienesta karavīriem. Apstrīdētās normas arī neesot

pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām.

Kā uzskata Tieslietu ministrija, būtiska nozīme ir tam

apstāklim, ka apstrīdētās normas tikai reglamentē nosacījumus,

kas iekļaujami līgumos ar personām, kuru apmācība rezidentūrā

tiks finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, taču neparedz

personai obligātu pienākumu šādu līgumu noslēgt. Ja persona

nepiekrīt līguma nosacījumiem, tai esot iespēja mācīties

rezidentūrā par pašas līdzekļiem, neuzņemoties saistības pret

valsti.

Tieslietu ministrija arī norāda: Ārstniecības likums neparedz

rezidentūras finansēšanas vadlīnijas, tāpēc likumdevējs devis

Ministru kabinetam rīcības brīvību, izvēloties finansēšanas

modeli, tostarp nosakot, vai rezidentūra no valsts budžeta tiek

finansēta pilnā apmērā, daļēji vai tikai ar konkrētiem

nosacījumiem. Ņemot vērā Ārstniecības likuma 2. pantā noteikto šā

likuma mērķi, Ministru kabineta pienākums esot bijis veidot tādu

rezidentūras finansēšanas modeli, lai nākotnē nodrošinātu

kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju, aizsargājot

katras personas tiesības uz dzīvību un veselību. Turklāt varot

uzskatīt, ka Saeima, katru gadu likumā par valsts budžetu

piešķirot finansējumu rezidentūrai, netieši paudusi piekrišanu

Ministru kabineta noteiktajai rezidentūras finansēšanas kārtībai.

Tāpēc Tieslietu ministrija uzskata, ka Ārstniecības likuma 57.

pantā ietvertais pilnvarojums ir izpildīts atbilstoši likumdevēja

gribai.