10. pants

Apstāklis, ka persona

atrodas apcietinājumā, proti, ka šai personai likumā noteiktā

kārtībā ir ierobežotas Satversmes 94.pantā garantētās

pamattiesības, vēl nenozīmē, ka līdz ar to jāierobežo arī citas

šīs personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas sprieduma

lietā Nr.2002-04-03 secinājumu daļas 3.punktu un 2003.gada

5.marta sprieduma lietā Nr.2002-18-01 secinājumu daļas

5.2.2.punktu). Tātad nepieciešams izvērtēt, vai konkrētajā

gadījumā ir ierobežotas vēl citas Satversmē garantētās personas

pamattiesības un, ja ir, vai šie ierobežojumi ir samērīgi.

Gan Satversmē, gan Latvijai

saistošajos starptautiskajos tiesību aktos, gan arī likumā ir

nostiprināta nevainīguma prezumpcija. Šī prezumpcija rada

pienākumu ikvienu personu, kuras vaina nav atzīta saskaņā ar

likumu, uzskatīt par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Tādējādi ikviens apcietinātajiem, bet vēl nenotiesātajiem

nosakāmais ierobežojums samērojams ar nevainīguma prezumpcijas

principu. Pret personām, kuras uzskatāmas par nevainīgām līdz to

vainas pierādīšanai, pieļaujami vienīgi tādi tiesību

ierobežojumi, kas nepieciešami kriminālprocesuālo darbību

veikšanai, kā arī kārtības un drošības uzturēšanai ieslodzījuma

vietā (sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.2002-04-03

secinājumu daļas 4.punktu).

Turklāt gadījumos, kad ir šaubas

par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas

pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota

starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Tādējādi

var piekrist iesniedzēju izteiktajam viedoklim, ka, izlemjot šo

jautājumu, jāņem vērā arī Eiropas Padomes dokumentos ietvertās

prasības. Tā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987.gada

12.februāra rekomendācijas Nr.R(87)3 "Eiropas ieslodzījuma vietu

noteikumi" 91.punkts noteic, ka "nav pieļaujami citi ierobežojumi

kā vienīgi tie, kas nepieciešami soda procedūrai un ieslodzījuma

vietas drošībai".

Ministru kabinets kā pamatojumu

apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam min apstākli, ka

apcietinātie atrodas pilnīgā valsts apgādībā un trīs reizes dienā

saņem siltu ēdienu pēc noteiktām normām. Šīs normas ir paredzētas

Ministru kabineta noteikumu Nr.339 1.pielikumā.

Apcietināto personu brīvību var

ierobežot saskaņā ar likumu un visas sabiedrības interesēs. Taču,

ja valsts izvēlas piemērot personai drošības līdzekli -

apcietinājumu, valsts pienākums ir arī nodrošināt apcietināto ar

iespējami pilnvērtīgu uzturu, lai apcietinātais ne tikai uzturētu

dzīvības funkcijas, bet arī varētu saglabāt veselību.

Kā noskaidrots iepriekš, kārtības

uzturēšana ieslodzījuma vietā ietver arī ieslodzījuma vietas

drošības garantēšanu. Valsts uzdevums, piemērojot personām kā

drošības līdzekli apcietinājumu, ir ne tikai gādāt, lai šīs

personas neietekmē izmeklēšanu un neizvairās no tiesas, bet arī

nodrošināt, lai apcietinātajiem netiktu nodarīts kaitējums.

Pārtikas pienesumi per se (paši par sevi) nevar radīt

draudus ieslodzījuma vietas drošībai, taču šādus draudus var

radīt to saturs.

Arī Ministru kabinets norādījis,

ka nav iespējams pārbaudīt pārtikas pienesumu veidā piegādāto

produktu izcelsmi, kvalitāti un to, ka ar pārtikas sūtījumiem un

pienesumiem iespējams apcietinātajiem piegādāt narkotiskās un

psihotropās vielas. Satversmes tiesa nenoliedz šīs problēmas

esamību, taču atzīst, ka tā risināma kompleksi.

Kā secināts iepriekš, valsts

pienākums ir nodrošināt apcietinātos ar iespējami pilnvērtīgu

uzturu. Ja tas netiek nodrošināts, valstij būtu jācenšas rast

citus līdzekļus, lai sasniegtu pārtikas sūtījumu un pienesumu

aizlieguma leģitīmo mērķi - nodrošināt kārtību brīvības

atņemšanas iestādēs. Turklāt iesniedzēji vairākkārt uzsvēruši, ka

valsts nodrošinātais uzturs ir nepietiekams veselības

saglabāšanai. Arī viens no iesniedzējiem - A.Altmanis norādījis,

ka viņam, tāpat kā citiem apcietinātajiem, kuru radiniekiem nav

iespēju sūtīt viņiem naudas līdzekļus, pārtikas sūtījumu un

pienesumu aizlieguma radītās sekas var būt nelabvēlīgas. Turklāt

arī Labklājības ministrijas Pārtikas centrs atzinis, ka ar

Noteikumiem Nr.339 apstiprinātās dienas uztura normas ir

nepilnīgas - kopējā enerģētiskā vērtība ir nepietiekama, trūkst

gan olbaltumvielu, gan taukvielu, gan ogļhidrātu. Taču kā

galvenais tiek minēts kalcija trūkums, jo vairākām apcietināto

grupām dienas uztura normās vispār nav iekļauti piena produkti.

Līdz ar to ilgstošā laika periodā šāds nesabalansēts uzturs var

radīt veselības problēmas.

Ja

apcietinātajiem netiek nodrošināts iespējami pilnvērtīgs uzturs,

Izmeklēšanas cietumu noteikumu 9.punktā noteiktais pārtikas

pienesumu un sūtījumu aizliegums ilgstošā laika posmā var

ietekmēt šo personu veselību, tādējādi tas nav samērīgs ar

izvirzīto leģitīmo mērķi un neatbilst Satversmes 111.pantam.