7. pants

Satversmes 116.pants

noteic, ka "personas tiesības, kas noteiktas Satversmes

deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā,

simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā

pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto

nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības

paušanu."

Satversmes 116. pantā nav minētas

111.pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs

pamattiesības ir absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un

tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Satversmes tiesa

2002.gada 22.oktobra spriedumā lietā Nr.2002-04-03 secināja:

pieņēmums, ka Satversmes 111.pantā paredzētajām katras konkrētās

personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu

pamattiesībām, gan ar Satversmes 89.pantā noteikto valsts

pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111.pantā

paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām

Satversmes normām (sk. minētā sprieduma secinājumu daļas

2.punktu).

Līdz ar to apstākļos, kad

sabiedrībai svarīgu interešu aizsardzības nolūkā nepieciešams

ierobežot personas vai personu grupas tiesības, būtiski ir

nodrošināt samērīgumu starp ierobežojumu un sasniedzamo mērķi.

Tādēļ tiesai jāizvērtē, vai ar apstrīdēto normu radītais tiesību

uz veselības aizsardzību ierobežojums atbilst šādām prasībām:

a) vai tas ir noteikts ar

likumu;

b) vai tas atbilst leģitīmam

mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

c) vai tas atbilst samērīguma

principam.