9. pants

Satversmes 91.pants

noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas." Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 14.pants paredz, ka "šajā Konvencijā

minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez

jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas

krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem,

nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo

minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa".

Satversmes tiesa, interpretējot

91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts

institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu

daļas 1.punktu).

Lai izvērtētu, vai otra apstrīdētā norma - Noteikumu Nr.438

6.punkta pirmā daļa - atbilst Satversmes 91.pantam,

jāno-skaidro:

• vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis;

• vai apdrošināšanas sabiedrības, kuras sniedz OCTA pakalpojumus,

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

• vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats.

9.1. Nevar piekrist

atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka apstrīdēto normu

leģitīmais mērķis ir to kompāniju interešu aizsardzība, kuras jau

ilgāku laiku darbojas OCTA tirgū un ir pierādījušas savu

stabilitāti. Valstij, reglamentējot apdrošināšanas sabiedrību

darbību OCTA tirgū, ir jāaizsargā visu šajā tirgū funkcionējošo

kompāniju intereses, neraugoties uz to, cik ilgu laiku šīs

kompānijas sniedz OCTA pakalpojumus.

Ministru kabineta noteikumu

projekta anotācijā norādīts šāds Noteikumu Nr.180 grozījumu

mērķis - OCTA tirgus stabilitātes nodrošināšana un Garantijas

fonda līdzekļu iztrūkuma nepieļaušana apdrošināšanas sabiedrības

maksātnespējas gadījumā.

Apdrošināšanas izmaksu nodrošināšanai apdrošināšanas sabiedrības

maksātnespējas gadījumā ir izveidots Apdrošinājuma ņēmēju

interešu aizsardzības fonds. Šajā fondā līdzekļu atlikums

2003.gada 1.jūlijā bija 1 227 029,97 lati. Savukārt

Garantijas fondā, kura tiešais mērķis nav nodrošināt

apdrošināšanas izmaksas maksātnespējas gadījumā, līdzekļu

atlikums 2003.gada 1.maijā bija 10 961 410,82 lati (sk. lietas

materiālu 5.-6.lpp.).

Bez tam vispārējie Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības

likuma nosacījumi jau paredz pietiekami stingras prasības, kas

apdrošināšanas sabiedrību maksātnespējas gadījumā nodrošina

apdrošinājuma ņēmēju garantijas (sk. lietas materiālu

27.-28.lpp.).

Tādējādi par Noteikumu Nr.438 6.punkta pirmās daļas leģitīmo

mērķi var atzīt OCTA tirgus stabilitātes nodrošināšanu.

9.2. Lai noskaidrotu, vai

apdrošināšanas sabiedrības, kuras darbojas OCTA tirgū, atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

jāizvērtē konkrētās situācijas.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apdrošināšanas sabiedrības, kas sniedz OCTA pakalpojumus, ir

jāsalīdzina "pēc darbošanās vienā tirgū". Pēc šā kritērija visas

apdrošināšanas sabiedrības kā viena tirgus dalībnieces atrodoties

vienādos apstākļos.

Savukārt Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka OCTA tirgus

realitāte prasot izmantot "citu, ne tik acīmredzamu kritēriju,

kas toties skaidri raksturo abas salīdzināmās situācijas - tas

ir, cik ilgi kompānijas darbojas attiecīgajā jomā". Tāpēc

apdrošināšanas sabiedrības, kuras tirgū darbojas ilgāku laiku,

neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar sabiedrībām,

kuras tajā darbojas neilgu laiku.

Apdrošināšanas sabiedrības, kuras

sniedz OCTA pakalpojumus, savu darbību īsteno saskaņā ar OCTA

likumu. OCTA likuma mērķis ir reglamentēt tiesiskās attiecības

starp sauszemes transportlīdzekļu īpašniekiem un apdrošinātājiem

nolūkā aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo mantiskās

intereses (sk. OCTA likuma 2.pantu). Brīvas

uzņēmējdarbības vides uzturēšana prasa apdrošināšanas sabiedrības

salīdzināt kā dalībniekus, kas konkurē vienā tirgū, nevis pēc tā,

cik ilgu laiku konkrētā kompānija darbojas OCTA tirgū.

Tādējādi visas apdrošināšanas sabiedrības, kuras sniedz OCTA

pakalpojumus, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

9.3. Ja apdrošināšanas

sabiedrības, kuras sniedz OCTA pakalpojumus, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā

norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgā attieksme ir

attaisnojama. Apstrīdētā norma paredz, ka katrai apdrošināšanas

sabiedrībai tiek veikts pārrēķins, nosakot katras apdrošināšanas

sabiedrības Garantijas fondā iemaksāto atskaitījumu no sauszemes

transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās

apdrošināšanas prēmijām kopsummu. Tām apdrošināšanas sabiedrībām,

kuru iemaksas nesasniedz 400 000 latus, gada laikā Garantijas

fondā ir jāiemaksā starpība.

Garantijas fondu pamatā veido divu

veidu iemaksas - vienreizējā iemaksa, ko apdrošināšanas

sabiedrība veic no saviem līdzekļiem, lai saņemtu OCTA licenci,

un atskaitījumi no apdrošinājuma ņēmēju samaksātajām prēmijām.

Apdrošināšanas sabiedrībām, kuras OCTA tirgū darbojas ilgāku

laiku, Garantijas fondā veikto iemaksu apjoms ir veidojies

pakāpeniski un ir lielāks nekā tām sabiedrībām, kuras OCTA tirgū

darbojas salīdzinoši neilgu laiku.

Garantijas fonda izveidošanas mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes

negadījumos cietušo mantiskās intereses. Satversmes tiesa

piekrīt, ka Garantijas fondā, lai pilnībā aizsargātu visu cietušo

personu intereses, ir jābūt pietiekami lielam naudas līdzekļu

uzkrājumam. Taču saskaņā ar apstrīdēto normu apdrošināšanas

sabiedrībām, kuru iemaksas Garantijas fondā nesasniedz

400 000 latu, starpība ir jāiemaksā no savu akcionāru

līdzekļiem, nevis no saņemtajām prēmijām, kā to darīja pārējie

tirgus dalībnieki.

Gan OCTA likuma 44.pants, gan Noteikumu Nr.180 11.punkts šīs

iemaksas definē kā divas dažādas iemaksas. Līdz ar to ir pamats

secināt, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, šīs

divas pēc būtības atšķirīgās iemaksas ir pielīdzinājis vienu

otrai. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija un Konkurences

padome savās atbildēs Satversmes tiesai ir norādījušas, ka nav

pamata savstarpēji pielīdzināt šīs abas iemaksas.

Iesniedzējs, saņemot licenci OCTA pakalpojumu sniegšanai, ir

izpildījis visas prasības, kas tolaik bija noteiktas spēkā

esošajos normatīvajos aktos. Tostarp ir veicis vienreizējo

iemaksu Garantijas fondā un šī iemaksa tobrīd bija 5000

latu.

Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets vienam no tirgus

dalībniekiem faktiski ir mainījis licences piešķiršanas

nosacījumus.

Grozījumi Noteikumos Nr.180, paredzot priekšrocības sabiedrībām,

kuras tirgū strādā ilgāku laiku, būtiski samazina relatīvi jauno

apdrošināšanas sabiedrību konkurētspēju (sk. lietas materiālu

181.lpp.).

Iesniedzēja veicamās iemaksas nevar pielīdzināt pārējo OCTA

tirgus dalībnieku veiktajām iemaksām, tāpēc atšķirīgā attieksme

pret vienu no tirgus dalībniekiem ir nepamatota un ir pārkāpts

tiesiskās vienlīdzības princips.

Tiesiskās vienlīdzības princips tiktu ievērots, ja vienreizējo

iemaksu veikšana Garantijas fondā tiktu paredzēta visiem tirgus

dalībniekiem.

Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret OCTA tirgus dalībniekiem

nav objektīva un saprātīga pamata un tā ir atzīstama par

prettiesisku.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda: