2. pants

Konstitucionālo sūdzību

iesniedzēji - Armands Altmanis, Aivars Bajārs, Uģis Finsters,

Aigars Stāmers un Igors Ševčenko - lūdz atzīt apstrīdēto normu

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91.un 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību

konvencija) 14. pantam.

Konstitucionālo sūdzību

iesniedzēji uzskata, ka atšķirīgas darba samaksas noteikšana par

vienādas vērtības darbu ir pretrunā ar Satversmē un

starptautiskajos dokumentos nostiprināto taisnīgas darba samaksas

principu, proti, netiekot ievērota viena no šā principa

sastāvdaļām - taisnīga un līdzvērtīga samaksa par vienādas

nozīmes darbu. Nosakot notiesātajiem mazāku darba samaksu nekā

personām, kas tādas pašas nozīmes darbu veic uz darba līguma

pamata, Ministru kabinets esot pārkāpis Satversmes 91. pantu.

Konstitucionālo sūdzību

iesniedzēji norāda: lai gan ir saprotams mērķis, ko Ministru

kabinets ar apstrīdētās normas pieņemšanu vēlējies sasniegt,

proti, veicināt notiesāto nodarbinātību, šā mērķa sasniegšanai

izraudzītais līdzeklis nav samērīgs un pamatots.

Konstitucionālajās sūdzībās tiek uzsvērts, ka naudas summa, kas

tiek maksāta notiesātajiem par veikto darbu, ir nesamērīgi maza.

Šo iemeslu dēļ sūdzību iesniedzēji pielīdzina ieslodzījuma vietās

veikto darbu piespiedu darbam un cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

Ieslodzījuma vietu administrācijas finansiālās grūtības un

notiesāto uzturēšanas dārdzība nav pietiekams attaisnojums

personas pamattiesību neievērošanai. Ieslodzījuma vietas ir

valsts budžeta iestādes un nav tiesīgas segt budžeta deficītu ar

notiesāto nopelnītajiem līdzekļiem.

Konstitucionālo sūdzību

iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

ietekmē viņu tiesības arī pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas

- ar apstrīdēto normu noteiktā darba samaksa ietekmē bezdarbnieka

pabalsta un vecuma pensijas lielumu.

3.Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā

norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91., 107. pantam

un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam, un lūdz Satversmes tiesu

atzīt pieteikumu par nepamatotu un noraidīt.

Ministru kabinets paskaidro, ka

notiesātajiem ir īpašs tiesiskais stāvoklis, ko nosaka atsevišķs

un atšķirīgs normatīvais regulējums. Uz notiesātajiem nav

automātiski attiecināmas ne vispārējās darba tiesiskās attiecības

un darbiniekiem izvirzāmās prasības, ne sociālās garantijas.

Notiesāto tiesisko statusu Latvijas Republikā, tostarp arī

notiesāto nodarbināšanas kārtību, nosaka Kodekss. Šis normatīvais

akts ir novecojis un pilnībā neietver nepieciešamo normatīvo

regulējumu. Tāpēc līdz jauna likuma pieņemšanai daudzu ar

notiesāto nodarbinātību saistīto jautājumu risināšanā tiek

piemērotas tiesību normas, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri

algotu darbu strādā brīvībā. Ministru kabinets atbildes rakstā

īpaši norādījis, ka Darba likuma normas notiesātajiem netiek

piemērotas tieši, bet gan pēc analoģijas.

Ministru kabinets norāda: Darba

likuma 61. panta pirmā daļa paredz, ka minimālā darba alga

nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Savukārt valsts

nodrošina notiesātajiem valsts noteikto iztikas minimumu citādā

veidā nekā darbiniekiem, kas algotu darbu strādā brīvībā. Šo

iemeslu dēļ notiesāto darbam ir cita sociālā funkcija.

Notiesāto darba kā sociāli

lietderīgas aktivitātes mērķis ir iespēja soda izciešanas laikā

nezaudēt, uzturēt vai pat palielināt savas darba iemaņas un

prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties

sabiedrībā un pelnīt sev iztikas līdzekļus, jo atšķirībā no brīva

darba ņēmēja notiesātie ieslodzījuma vietās atrodas valsts

apgādībā un viņiem pašiem nav jāno­drošina savu sadzīves

vajadzību apmierināšana. Notiesātie par valsts līdzekļiem tiek

nodrošināti ar dzīvojamo platību, ēdināšanu, komunālajiem un

saimnieciskajiem pakalpojumiem, valstī noteikto veselības aprūpes

pakalpojumu minimumu. Valsts budžeta dotācija viena ieslodzītā

uzturēšanai ir Ls 123 mēnesī, tas ir, lielāka par Ministru

kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu.

Ministru kabinets norāda arī uz

to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izstrādātie Ieslodzīto

režīma minimālie standartnoteikumi neprasa, lai notiesāto darba

samaksas sistēma atbilstu darba samaksas līmenim, kāds tiek

piemērots par līdzīgu darbu ārpus ieslodzījuma vietām. Citu

Eiropas valstu prakses analīze arī norāda uz to, ka atlīdzība

notiesātajiem par viņu paveikto darbu ir ievērojami mazāka nekā

pārējiem sabiedrības locekļiem par līdzvērtīgu darbu.

Ministru kabinets uzsver, ka ar

apstrīdētās normas regulējumu notiesātie netiek diskriminēti ne

tieši, ne netieši. Notiesātie neatrodas vienādos faktiskos un

tiesiskos apstākļos ar citiem strādājošajiem - personām, kas par

minimālo darba algu strādā algotu darbu brīvībā. Notiesātajam ir

īpašs tiesiskais statuss, kam nepieciešams atšķirīgs normatīvais

regulējums, līdz ar to ir pieļaujama un pat nepieciešama

atšķirīga attieksme un atšķirīgs normatīvais regulējums. Ministru

kabinets īpaši norāda, ka šajā gadījumā ir jāņem vērā

diskriminācijas aizliegums attiecībā uz pārējiem iedzīvotājiem.

Notiesātie, saņemot atlīdzību par padarīto darbu pilnā apmērā

(atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai minimālajai darba

algai), tiktu nostādīti būtiski labākā materiālā stāvoklī nekā

likumpaklausīgie iedzīvotāji, kuri saņem minimālo darba algu.