4. pants

Latvijas Cilvēktiesību un

etnisko studiju centrs (turpmāk - LCESC) ir sniedzis viedokli

par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 107. pantam

un Cilvēktiesību konvencijas 14. pantam. LCESC norāda, ka ne

nacionālās, ne arī starptautisko tiesību normas nenoteic, ka

notiesāto darba samaksai jābūt vienādai ar citu personu darba

samaksu.

Viens no apstrīdētās normas

pieņemšanas iemesliem ir iespēja Ieslodzījuma vietu pārvaldei

iegūt līdzekļus pabalstu un kompensāciju izmaksām saviem

darbiniekiem. Apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa, jo par

tādu nevar uzskatīt notiesāto darbu Ieslodzījuma vietu pārvaldes

darbinieku labā.

LCESC uzsver, ka apstrīdētā norma

ietekmē ne tikai notiesātos. Jāņem vērā, ka noteiktā darba

samaksa ievērojami samazina cietušo personu iespējas saņemt

noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto zaudējumu atlīdzību, kā

arī notiesāto iespējas maksāt uzturlīdzekļus bērniem. Tāpat ir

minēts, ka faktiski finanšu līdzekļu trūkuma dēļ netiek pildīts

Kodeksa 118. pants un Ministru kabineta 1999. gada 12. oktobra

noteikumu Nr. 351 "Noteikumi par materiālo palīdzību personām,

kuras tiek atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm"

2.4.punkts.

Latvijas cietumu nodarbinātības

stratēģijai jābūt vērstai ne tikai uz darba vietu skaita

palielināšanu, bet arī uz darba samaksas palielināšanu. Lielākas

algas ir stimuls notiesātajiem iesaistīties darbā, kas vienlaikus

veicina šo personu izpratni par nodarbinātības priekšrocībām un

sekmē disciplīnu un kārtību ieslodzījuma vietā.

Secinājumu

daļa

5.Satversmes 107. pants

noteic, ka "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam

darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju

apmaksātu atvaļinājumu". No konstitucionālajām sūdzībām izriet,

ka Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 107. pantā ietvertajām tiesībām saņemt

atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

minimumu.