109. pants
neparedz nedz pilnībā visus gadījumus, kad

personai iestājas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, nedz arī to,

kādā veidā un apmērā valstij ir pienākums īstenot šīs tiesības.

Tas lielā mērā ir saistīts ar apstākli, ka Satversmes

109. pantā garantētās personas tiesības pieder pie otrās

paaudzes cilvēktiesībām, proti, personas sociālajām,

ekonomiskajām un kultūras tiesībām.

Satversmes 8. nodaļā ir

nostiprināts plašs personas pamattiesību katalogs. Tajā ietvertas

ne vien personas pilsoniskās un politiskās tiesības un brīvības,

bet arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, solidaritātes

tiesības. Šāds Satversmē noteikto personas pamattiesību dalījums

gan tiek uzskatīts par nosacītu, jo mūsdienās "cilvēktiesības

neklasificē, bet mēģina garantēt un aizstāvēt kopumā"

(Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību

institūta atzinums par Tautas saskaņas partijas deputātu

frakcijas likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas

Satversmē", 1996. gada 30. aprīlis, 5. lpp. //

Satversmes tiesas lietas Nr. 2006-03-0106 materiālu

3. sējuma 23. lpp.). Tomēr, tiecoties nodrošināt un

aizstāvēt visas Satversmē garantētās personas pamattiesības kā

vienotu sistēmu, nedrīkst ignorēt pilsonisko un politisko tiesību

strukturālās atšķirības no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām. Pirmās paaudzes cilvēktiesību gadījumā valstij pamatā

ir pienākums neiejaukties un respektēt cilvēka kā personības un

sabiedrības locekļa iekšējo brīvību, bet otrās paaudzes tiesības

prasa, lai valsts apmierina personas ekonomiskās, sociālās un

kultūras vajadzības un sniedz pienācīgus pakalpojumus šajās

jomās.

14.2. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus

īpašas, atšķirīgas cilvēktiesības. Sociālo tiesību kā otrās

paaudzes tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts

ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu).

Tāpat arī valsts lēmumiem

ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas jomā parasti

ir nozīmīga politiskā dimensija - likumdevējs lēmumus šajā jomā

parasti pieņem, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet drīzāk

no politiskiem apsvērumiem, ko noteic valsts ekonomiskā situācija

un sabiedrības vai kādas tās daļas īpaša nepieciešamība pēc

noteikta veida valsts palīdzības vai atbalsta, kā arī likumdevēja

priekšstati par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas

principiem.

Līdz ar to ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību īstenošanā pret likumdevēju nevar izvirzīt

tikpat stingras prasības kā attiecībā uz tā neiejaukšanos

personas pilsonisko un politisko tiesību īstenošanā (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu).

14.3. Sociālās tiesības ir

specifiska cilvēktiesību joma, kas starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos un citu valstu konstitūcijās pamatā tiek formulēta kā

vispārīgi valsts pienākumi (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Tomēr

šāds secinājums nenozīmē, ka personai nerodas prasījuma tiesības,

proti, tiesības prasīt, lai valsts piešķir tai nepieciešamo

sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas

konstitūcijā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām

vairs nav tikai deklaratīvs raksturs (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu).

15. Valsts sociālo pabalstu

likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka viens

no regulāri izmaksājamiem valsts sociālajiem pabalstiem ir bērna

kopšanas pabalsts. Bērna kopšanas pabalsta apmēru un piešķiršanas

nosacījumus reglamentē gan Valsts sociālo pabalstu likums, gan

arī uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi (noteikumi

Nr. 644, pirms to spēkā stāšanās - noteikumi

Nr. 1003).

15.1. Bērna kopšanas

pabalsta apmēru, izmaksāšanas mērķi un kārtību noteica, īstenojot

Koncepciju par valsts sociālo pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc

bērna piedzimšanas (Koncepcijas tekstu sk.: http://ppd.mk.gov.lv/ui/DocumentContent.asp?ID=3434).

Bērna kopšanas pabalsta reformai bija vairāki mērķi.

Pirmkārt, ieviest sociāli taisnīgu

un ekonomiski efektīvu bērna kopšanas pabalsta sistēmu, t.i.,

tādu sistēmu, kas vienlaikus gan veicina demogrāfiskās situācijas

uzlabošanos valstī, gan nodrošina bērnu, it īpaši zīdaiņu,

pilnvērtīgu aprūpi.

Otrkārt, stimulēt vecāku tiešu

iesaistīšanos bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošināt

iespēju vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 13. punktu).

15.2. Tiesības uz bērna

kopšanas pabalstu rodas personai, kura kopj bērnu vecumā līdz

vienam gadam, ja šī persona ir nodarbināta (ir uzskatāma par

darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts

sociālo apdrošināšanu") dienā, ar kuru pabalsts tiek piešķirts.

Ja šī persona atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bērna kopšanas

pabalsts ir personas mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

70 procentu apmērā, bet ne mazāk kā 56 lati mēnesī un ne vairāk

kā 392 lati mēnesī.

Apdrošināšanas iemaksu alga ir

algotā darbā gūtie ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" veiktas valsts sociālās

apdrošināšanas iemaksas (sk. likuma "Par obligāto sociālo

apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"

1. panta 8. punktu). Līdz ar to, piesaistot bērna

kopšanas pabalsta apmēru personas iepriekšējiem ienākumiem,

valsts ir vēlējusies atrast optimālo risinājumu - nodrošināt

personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam, tādu atbalstu,

kas pēc iespējas atbilstu personas ienākumiem pirms bērna

piedzimšanas, ja persona bija nodarbināta, kā arī sniegt atbalstu

tām personām, kuras pirms bērna piedzimšanas nav guvušas

ienākumus no algota darba (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 13. punktu).

Šādu bērna kopšanas pabalsta

apmēra noteikšanas mērķi savulaik ir akcentējusi arī Bērnu un

ģimenes lietu ministrijas Ģimenes un jauniešu departamenta

direktore: "Mēs vēlējāmies tik būtiski paaugstināt šo pabalstu,

lai vienam no vecākiem būtu iespēja bērna pirmo dzīves gadu

pavadīt ar viņu kopā, nestrādājot un vienlaikus būtiski

nepasliktinot ģimenes materiālo stāvokli. Pabalsta mērķis ir

gandrīz atvietot darbā gūtos ienākumus" (sk.: Kesnere R. Kad

pabalsts atvieto darbā gūtos ienākumus // Latvijas Vēstnesis,

2005. gada 10. marts, Nr. 41).

15.3. Bērna kopšanas

pabalsta apmēra noteikšanai Ministru kabinets ir izraudzījies

kombinētu metodi. Pirmkārt, ar Ministru kabineta noteikumiem tiek

reglamentēts pabalsta minimālais un maksimālais apmērs. Otrkārt,

pabalsta apmēru, kas pārsniedz minimālo bērna kopšanas pabalsta

apmēru, bet nesasniedz maksimālo apmēru, noteic proporcionāli

personas darbā gūtajiem ienākumiem, proti, šādos gadījumos

persona saņem pabalstu savas mēneša vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas 70 procentu apmērā.

Kā savā vēstulē Satversmes tiesai

norāda Labklājības ministrija, šāda komplicēta pabalsta

aprēķināšanas sistēma ir izraudzīta apzināti. Tas valstij ļaujot

sasniegt tos tiesībpolitiskos mērķus, kurus bija plānots sasniegt

reformas gaitā (sk. lietas materiālu 2. sējuma 167. -

168. lpp.).

16. Sociālo tiesību

piederība pie otrās paaudzes cilvēktiesībām un to īpašais

raksturs noteic arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā.

Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu rīcības

brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko

situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-07-01

13. - 14. punktu).

16.1. Tiesu varai ir

pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības

brīvības robežas.

Pirmkārt, ir iespējams pārbaudīt,

vai likumdevējs veicis kādus pasākumus sociālo tiesību

īstenošanai. Likumdevējs nevar atteikties nodrošināt sociālo

tiesību efektīvu īstenošanu. Šīs tiesības ir ietvertas Satversmē,

un likumdevējam tās ir jāievēro un jārespektē (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 16. punktu).

Otrkārt, ir iespējams pārbaudīt,

vai likumdevējs sociālās tiesības īstenojis pienācīgi. Sociālās

tiesības, kaut arī tās ir atkarīgas no valsts finansiālajām

iespējām, ir jānodrošina vismaz minimālā apmērā (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu un 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

16. punktu).

Treškārt, pieļaujams pārbaudīt,

vai, īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs nav pārkāpis

vispārējos tiesību principus. Likumdevējam sociālo tiesību

īstenošanā ir jāievēro vispārējie tiesību principi, kas veido

personas un valsts tiesisko attiecību pamatu (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 16. punktu).

16.2. Izskatot lietu,

Satversmes tiesa ir saistīta ar prasījuma robežām, proti, tai

jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiskā spēka

normām, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju argumentāciju un

pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus.

Šajā lietā pieteikuma iesniedzējas

ir apstrīdējušas bērna kopšanas pabalsta maksimālo apmēru,

norādot, ka tas neatbilstot tiesiskās vienlīdzības principam.

17. Tiesiskās vienlīdzības

princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Tomēr Satversmes 91. pantā

nostiprinātais vienlīdzības princips nenozīmē nivelēšanu. Tas

prasa vienādi izturēties tikai pret tām personām, kuras atrodas

patiešām vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Līdz ar to vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

nav leģitīma mērķa vai arī ja nav proporcionālas (samērīgas)

attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem

mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu

daļas 3. punktu).

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

jānoskaidro, vai:

• personas ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos;

• apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi;

• atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

18. Valsts sociālo pabalstu

likuma 7. panta pirmās daļas 2. punkts paredz tiesības

uz bērna kopšanas pabalstu visām personām, kuras kopj bērnu līdz

viena gada vecumam, ja šīs personas bija nodarbinātas pabalsta

piešķiršanas dienā (bija uzskatāmas par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Visām šīm

personām šādā gadījumā ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un

valsts atbalstu ģimenei.

Līdz ar to

visas personas, kurām ir tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu

saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās

daļas 2. punktu, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos.

19. Ar apstrīdēto normu,

ņemot vērā bērna kopšanas pabalsta apmēra noteikšanu personai

katrā individuālā gadījumā, visas personas ir iedalītas divās

grupās. Proti, ar apstrīdēto normu noteiktais pabalsta

maksimālais apmērs noteiktai personu grupai liedz saņemt pabalstu

tādā proporcijā, kādā tas tiek aprēķināts citai personu

grupai.

Personas, kuru mēneša vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga nepārsniedz 560 latus, bērna kopšanas

pabalstu saņem proporcionāli saviem iepriekšējiem darbā gūtajiem

ienākumiem, proti, 70 procentu apmērā no mēneša vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas. Savukārt personas, kuru mēneša

vidējā apdrošināšanas iemaksu alga pārsniedz 560 latus, bērna

kopšanas pabalstu saņem fiksētas summas veidā - 392 latus.

Ar apstrīdēto normu noteiktais

pabalsta maksimālais apmērs liedz vienai personu grupai saņemt

pabalstu, kura apmērs būtu proporcionāls iepriekš darbā gūtajiem

ienākumiem. Vairākas pieteikuma iesniedzējas ir aprēķinājušas un

konstitucionālajās sūdzībās norādījušas proporciju, kāda pastāv

starp viņu saņemto pabalstu - 392 latiem, proti, maksimālo

pabalsta apmēru, un iepriekš darbā gūtajiem ienākumiem.

Piemēram, personai A bērna

kopšanas pabalsts ir tikai 23 procentu apmērā no viņas vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas (sk. lietas materiālu

1. sējuma 2. lpp.). Personai B pabalsts ir 61,9

procentu apmērā no viņas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 67. lpp.).

Savukārt personai C pabalsts ir 49,3 procentu apmērā no viņas

iepriekš darbā gūtajiem ienākumiem (sk. lietas materiālu

2. sējuma 126. lpp.).

Līdz ar to var

piekrist pieteikuma iesniedzējām, ka apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos.

20. Pirms izvērtēt to, vai

atšķirīgā attieksme ir attaisnojama, nepieciešams noskaidrot

bērna kopšanas pabalsta vietu valsts sociālās drošības

sistēmā.

20.1. Satversmes

109. pantā garantētā sociālā nodrošinājuma jēdziens

konkretizēts likumā "Par sociālo drošību". Sociālās drošības

sistēmā termins "sociālais nodrošinājums" ietver ne tikai

maksājumus, ko persona saņem saskaņā ar sociālās apdrošināšanas

shēmām, bet arī sociālās palīdzības pasākumus.

Līdz ar to Latvijā sociālās

drošības sistēmu veido gan sociālā palīdzība, gan sociālā

apdrošināšana, kas ir savstarpēji saistītas un viena otru

papildina (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu).

20.2. Saskaņā ar likuma

"Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta pirmo daļu

sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai

apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt

darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību,

invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu

darbā vai arī arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar

sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas

nāvi.

Sociālās apdrošināšanas

pamatprincipi citastarp paredz sociālās apdrošināšanas līdzekļu

izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem (sk.

likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta otrās

daļas 2. punktu). Tas tāpēc, ka persona pati vai tās

darba devējs par šo personu veic sociālās apdrošināšanas

iemaksas, kas veido uzkrājumu, no kura personai tiek izmaksāts

sociālās apdrošināšanas pabalsts, ja iestājies sociālās

apdrošināšanas gadījums.

Sociālās apdrošināšanas sistēmas

ietvaros saņemamajam sociālās apdrošināšanas pakalpojumam

jāatbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Personai,

salīdzinot ar citām personām, kurām tiek sniegti sociālās

apdrošināšanas pakalpojumi, nevar sniegt pakalpojumu, kas ir

proporcionāli nesamērīgs personas veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103

9.2. punktu).

20.3. Savukārt sociālā

palīdzība ir personiska un materiāla palīdzība personai, kura

saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves

grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību.

Sociālajai palīdzībai jāatbilst šīs personas vajadzībām, lai dotu

šai personai iespēju pašpalīdzībai un veicinātu personas

iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē (sk. likuma "Par sociālo

drošību" 11. pantu). Sociālās palīdzības pakalpojumi

tiek sniegti no valsts pamatbudžeta.

Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments, analizējot sociālās palīdzības

būtību, ir secinājis: "Viens no sociālo tiesību pamatprincipiem

ir, ka sociālā palīdzība tiek nodrošināta tikai tad, ja

palīdzības meklētājs nespēj palīdzēt pats sev un nevar iegūt

palīdzību no piederīgajiem. Sociālajai palīdzībai jānodrošina

personai minimālie dzīves apstākļi [..] Kā savā spriedumā (lieta

Nr. 2000-08-0109) atzinusi Satversmes tiesa, sociālās

tiesības, pie kurām pieder arī sociālā palīdzība, ir ļoti

nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas tiesības, jo šo tiesību

realizācija ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas

un pieejamiem resursiem. Tādējādi sociālā palīdzība netiek

sniegta visiem, kas to vēlētos, bet tikai vadoties no noteikta

dzīves apstākļu līmeņa. Attiecīgais dzīves apstākļu līmenis tiek

noteikts ar normatīvo aktu" (Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2004. gada 20. aprīļa

sprieduma lietā Nr. SKA-33 11. punkts // Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

spriedumi un lēmumi. 2004. Rīga: Tiesu Namu Aģentūra, 2005, 288.

- 289. lpp.).

20.4. Bērna kopšanas

pabalsts ir valsts sociālais pabalsts. Saskaņā ar Valsts sociālo

pabalstu likuma 5. pantu šo pabalstu finansē no valsts

pamatbudžeta.

Valsts sociālie pabalsti ir valsts

atbalsts naudas izmaksas veidā, kuru saņem pie noteiktām

iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir

nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

ienākumus un kad nav paredzēta kompensācija no valsts sociālās

apdrošināšanas budžeta (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma

2. pantu). Līdz ar to valsts sociālie pabalsti, tostarp

arī bērna kopšanas pabalsts, ir sociālās palīdzības sistēmas

elements.

Atšķirībā no citiem valsts

sociālajiem pabalstiem bērna kopšanas pabalsta apmērs ir atkarīgs

no personas iepriekš darbā gūtajiem ienākumiem, proti, pabalsts

Ministru kabineta noteiktajos ietvaros ir piesaistīts personas

mēneša vidējai apdrošināšanas iemaksu algai. Tomēr apstāklis, ka

personas mēneša vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ietekmē

pabalsta apmēru, negroza šā pabalsta būtību. Par valsts sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu tas kļūtu tikai tādā gadījumā, ja

tiktu izmaksāts no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

21. Lai noteiktu, vai šādai

atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jākonstatē, vai tai ir leģitīms mērķis.

Vairākas pieteikuma iesniedzējas

kā atšķirīgas attieksmes mērķi ir norādījušas valsts pamatbudžeta

intereses (sk. lietas materiālu 1. sējuma 124. lpp.

un 2. sējuma 3. lpp.). Kā norādīts

konstitucionālajā sūdzībā, "ja ierobežota pabalsta apmēra

noteikšanas mērķis varētu būt budžeta līdzekļu ekonomēšana (bērna

kopšanas pabalsts tiek finansēts no valsts pamatbudžeta), tad

šādu mērķi nekādi nevarētu uzskatīt par leģitīmu un samērīgu

atšķirīgas attieksmes noteikšanai" (lietas materiālu

1. sējuma 124. lpp.).

Sociālo tiesību īstenošanas jomā

ne vienmēr valsts pamatbudžeta intereses ir nepieļaujams

leģitīmais mērķis. Satversmes tiesa citā lietā, vērtējot

likumdevēja lēmumu noteikt maternitātes pabalsta kā sociālās

apdrošināšanas pakalpojuma maksimālo apmēru, ir secinājusi:

"Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis [..] ir valsts sociālā

budžeta (šajā gadījumā invaliditātes, maternitātes un slimības

speciālā budžeta) nodrošināšana" (Satversmes tiesas

2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 9.3. punkts). Ja jau sociālās

apdrošināšanas sistēmas ietvaros budžeta nodrošināšana ir

pieļaujama kā leģitīms mērķis, tad vēl jo vairāk tas tā ir

sociālās palīdzības sistēmā, jo sociālās palīdzības pakalpojumi

tiek sniegti no valsts pamatbudžeta.

Apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis nav valsts pamatbudžeta intereses per se, bet gan

citu personu tiesību aizsardzība. Tiesības saņemt sociālās

palīdzības pakalpojumus ir ne tikai personām, kas pretendē uz

bērna kopšanas pabalstu. Papildus šim pabalstam Valsts sociālo

pabalstu likuma 3. pantā ir paredzēti vēl astoņi regulāri

izmaksājamie pabalsti un divi vienreiz izmaksājamie pabalsti.

Labklājības ministrija vēstulē

Satversmes tiesai pamatoti norāda, ka bērna kopšanas pabalsta

apmērs, tāpat kā citu valsts sociālo pabalstu apmērs, ir atkarīgs

no valsts pamatbudžeta finansiālajām iespējām. Šīs iespējas ir

izvērtējamas, ņemot vērā izdevumus citu valsts pamatbudžeta

programmā "Valsts sociālie pabalsti" iekļauto pabalstu izmaksai

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 167. lpp.). Ja

būtiski palielinātos kāda pabalsta izmaksai nepieciešamo līdzekļu

apmērs, pastāvētu iespēja, ka var tikt aizskartas citu personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās palīdzības sistēmas

ietvaros.

Labklājības ministrija īpaši

uzsver, ka bērna kopšanas pabalsta minimālais un maksimālais

apmērs tika noteikts, izvērtējot pabalsta paaugstināšanai

nepieciešamo finansējumu atbilstoši valsts pamatbudžeta iespējām

ilgtermiņā (sk. lietas materiālu 2. sējuma

166. lpp.).

Līdz ar to

atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, proti, tā ļauj

īstenot arī citu cilvēku tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

22. Analizējot

apstrīdētās normas atbilstību samērīguma principam, jāizvērtē,

vai apstrīdētās normas piemērošana nerada personas tiesībām un

likumiskajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, kurus

gūst sabiedrība.

22.1. Sociālo tiesību

īstenošana ir atkarīga no valsts ekonomiskajām un finansiālajām

iespējām. Izvērtējot šīs iespējas un ņemot vērā sabiedrības vai

atsevišķu tās grupu vajadzības, likumdevējs ir tiesīgs noteikt

gan sociālās drošības pakalpojumus, gan katra sociālās drošības

pakalpojuma maksimālo un minimālo apmēru, gan arī tā saņemšanas

nosacījumus.

Maksimālo apmēru likumdevējs var

noteikt ne tikai sociālās palīdzības pakalpojumiem, kas tiek

finansēti no valsts pamatbudžeta. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka pieļaujams noteikt arī sociālās apdrošināšanas pakalpojumu

maksimālo apmēru. "Sociālās solidaritātes princips piemērojams ne

vien paaudžu, bet arī vienas paaudzes sociālo pakalpojumu

saņēmēju starpā. Šāds secinājums izriet no minimālo sociālo

garantiju noteikšanas. Ja ir noteiktas minimālās sociālās

apdrošināšanas izmaksas (piemēram, attiecībā uz vecuma pensijām),

tad fiksētā budžeta apstākļos ieņēmumu un izdevumu loģika pieļauj

noteikt arī maksimuma ierobežojumus" (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 6.3. punktu).

Sociālās palīdzības jomā

likumdevējs vai Ministru kabinets, īstenojot likumdevēja

deleģējumu, vēl jo vairāk ir tiesīgs noteikt izmaksājamā pabalsta

apmēru.

22.2. Pieteikuma

iesniedzējas vairākkārt uzsver, ka viņām ir tiesības saņemt bērna

kopšanas pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem - personas mēneša

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 70 procentu apmērā (sk.,

piemēram, lietas materiālu 1. sējuma 4., 123. -

124. lpp.).

Satversme neparedz nedz personas

tiesības uz noteiktu pabalsta apmēru, nedz arī sistēmu, kādā šis

pabalsts aprēķināms. Satversme vienīgi paredz, ka valstij ir

pienākums sniegt atbalstu ģimenei. Gan pabalsta apmērs, gan arī

tā aprēķināšanas kārtība ir atkarīga no likumdevēja vai - pēc tā

pilnvarojuma - no Ministru kabineta lēmuma, kas visbiežāk tiek

pamatots nevis ar juridiskiem, bet gan ar politiskiem

apsvērumiem.

Personai prasījuma tiesības pret

valsti rodas sociālās apdrošināšanas sistēmā, kuras ietvaros

persona veic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Iestājoties sociālās apdrošināšanas gadījumam, personām ir

tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus

proporcionāli veiktajām iemaksām.

Tomēr bērna kopšanas pabalsts, lai

arī tā apmērs lielā mērā ir atkarīgs no veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām, nav sociālās apdrošināšanas pakalpojums.

Līdz ar to pieteikuma iesniedzējām nav tiesību saņemt bērna

kopšanas pabalstu proporcionāli viņu veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām.

22.3. Izvērtējot

likumdevēja vai Ministru kabineta tiesības noteikt sociālās

palīdzības pakalpojuma maksimālo apmēru, nepieciešams ņemt vērā,

ka pabalsta maksimālo apmēru lielā mērā noteic valsts

pamatbudžeta iespējas, kas visbiežāk tiek politiski

izvērtētas.

Satversmes tiesai ir jāatturas no

politisku jautājumu risināšanas, it sevišķi sociālo tiesību jomā,

kurā juridiskie un politiskie argumenti ir grūti norobežojami

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu). Sociālo

tiesību jomā gandrīz vienmēr ir iespējams juridiski pamatots un

personai labvēlīgāks risinājums, kas ļautu tai saņemt lielāku

sociālo pabalstu no valsts. Taču juridiskas argumentācijas ceļā

nav iespējams ņemt vērā valsts finansiālās iespējas, ekonomisko

situāciju, tiesībpolitiskās prioritātes un atsevišķu sociālo

grupu īpašās vajadzības. Visi šie apsvērumi ietekmē likumdevēja

vai Ministru kabineta izšķiršanos, paredzot noteiktu sociālās

drošības sistēmas pakalpojumu, tā apmēru un piešķiršanas

nosacījumus.

22.4. Respektējot

likumdevēja un Ministru kabineta rīcības brīvību sociālo tiesību

jomā, ir jāpārbauda, vai noteiktais pabalsta maksimālais apmērs

nav nesamērīgs.

Var piekrist Valsts cilvēktiesību

biroja paustajam viedoklim, ka bērna kopšanas pabalsta

maksimālais apmērs nodrošina apmierinošu dzīves līmeni personai,

jo šā pabalsta apmērs vairāk nekā trīs reizes pārsniedz iztikas

minimuma apmēru (sk. lietas materiālu 2. sējuma

46. lpp.). Tāpat pabalsta maksimālais apmērs ir septiņas

reizes lielāks nekā pabalsta minimālais apmērs. Līdz ar to bērna

kopšanas pabalsta maksimālais apmērs ir pietiekami liels

salīdzinājumā gan ar šā paša pabalsta minimālo apmēru, gan arī ar

citiem valsts sociālajiem pabalstiem.

Turklāt apstrīdētā norma ir

formulēta skaidri un nepārprotami. Nevienai personai,

iepazīstoties ar normas saturu, nevajadzētu rasties šaubām par

bērna kopšanas pabalsta formā sniedzamās valsts palīdzības

maksimālo apmēru. Līdz ar to personām bija iespējams noskaidrot

un precīzi paredzēt savas tiesības konkrētā situācijā.

Valstij nav pienākuma ar bērna

kopšanas pabalsta palīdzību pilnībā aizstāt visus personas

iepriekš darbā gūtos ienākumus. Sociālās palīdzības sistēmas

ietvaros valstij ir jāsniedz palīdzība vismaz minimālā apmērā.

Salīdzinot bērna kopšanas pabalsta maksimālo un minimālo apmēru,

kā arī citus valsts sociālos pabalstus, jāatzīst, ka bērna

kopšanas pabalsta maksimālais apmērs šo palīdzību nodrošina.

Ministru kabinets ir paredzējis ne

vien bērna kopšanas pabalsta maksimālo apmēru, bet arī tā

pārskatīšanas kārtību. Noteikumu Nr. 644 8. punkts

noteic, ka arī maksimālo bērna kopšanas pabalsta apmēru pēc

labklājības ministra ierosinājuma pārskata Ministru kabinets

atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko

situāciju valstī un ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes

noteikto strādājošo mēneša vidējo bruto darba samaksas

pieaugumu.

Tāpat jāņem vērā, ka Ministru

kabinets plāno bērna kopšanas pabalstu normatīvi noteikt kā

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (sk. lietas materiālu

2. sējuma 171. - 172. lpp.).

Paredzot

atšķirīgu attieksmi, Ministru kabinets nav pārkāpis samērīguma

principu. Līdz ar to šī atšķirīgā attieksme ir attaisnojama un

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta

2004. gada 7. decembra noteikumu Nr. 1003

"Kārtība, kādā piešķir un izmaksā bērna kopšanas pabalstu un

piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem

vienās dzemdībās dzimušiem bērniem" 3.1. punktā un Ministru

kabineta 2006. gada 8. augusta noteikumu Nr. 644

"Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna

kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās

dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un

piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.2. punktā

ietvertās normas vārdus "un ne vairāk kā 392 lati mēnesī" par

atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam.

Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums

stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš