10. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās

augstskolas vieslektore Dr.iur. Ingrīda Kariņa-Bērziņa -

uzskata, ka Satversmes 113. pants nosakot ne vien autortiesību,

bet arī blakustiesību aizsardzību. Autortiesības un

blakustiesības esot attīstījušās vēsturiski atšķirīgos apstākļos

un aizsargājot atšķirīgas tiesiskās intereses, tomēr no Latvijai

saistošajiem normatīvajiem aktiem valstij izrietot gan

autortiesību, gan blakustiesību aizsardzības pienākums.. Tādējādi

esot pamats uzskatīt, ka arī blakustiesības ietilpst Satversmes

113. panta tvērumā.

Autortiesību būtība ietverot autoru mantisko un nemantisko

tiesību aizsardzību. Autortiesības esot uzskatāmas par īpašuma

paveidu, kas vērtējams Satversmes 105. panta kontekstā.

Autortiesību likuma 34. panta pirmajā daļā noteiktais esot

vērtējams nevis kā piespiedu atsavināšana, bet gan kā izņēmuma

tiesības, jo neesot iespējams noskaidrot, kādā veidā un cik lielā

apmērā autoru tiesības aizskartas. No piespiedu atsavināšanas

formulējuma izrietot pieņēmums, ka lietotāja vienīgā alternatīva

būtu iegādāties vēl vienu darba kopiju un līdz ar to autortiesību

subjektam pienāktos kompensācija par nenopirkto eksemplāru.

Tomēr pastāvot arī tāda iespēja, ka lietotājs būtu apmierināts

ar savu vienīgo likumīgi iegūto kopiju un nemaz negrasītos

iegādāties otru eksemplāru. Tādējādi īpaša uzmanība esot jāvelta

taisnīgas atlīdzības jēdzienam. Taisnīga atlīdzība par likumīgu

darba reproducēšanu neesot uzskatāma par pirātisma dēļ zaudēto

ienākumu kompensēšanas līdzekli. Šādi zaudējumi esot jākompensē

un jāierobežo ar citiem līdzekļiem. Atbilstoši Eiropas Savienības

Tiesas paustajām atziņām taisnīga atlīdzība esot aprēķināma

atbilstoši autoriem radītajiem zaudējumiem.

Autortiesību likuma 34. pants nenosakot, par kuriem nesējiem

un iekārtām būtu jāiekasē nesēja atlīdzība. Ministru kabinets

esot pilnvarots noteikt nesēja atlīdzības lielumu, kā arī tās

iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas kārtību. Tādējādi

Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt, par kuriem nesējiem un

iekārtām ir iekasējama nesēja atlīdzība.

Direktīva 2001/29/EK atļaujot Eiropas Savienības dalībvalstīm

izvēlēties, vai tās pieļaus darbu reproducēšanu personiskai

lietošanai. Tā neuzliekot pienākumu ieviest nesēja atlīdzību,

bet, ja šāda atlīdzība tiek paredzēta, tad tai vajagot būt

taisnīgai. Eiropas Savienības dalībvalstu prakse šajā jautājumā

esot atšķirīga, turklāt dažās valstīs nesēja atlīdzība vispār

netiekot iekasēta.

Secinājumu

daļa