12. pants

Satversmes 113. pants nosaka: "Valsts atzīst

zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī

aizsargā autortiesības un patenttiesības."

Šis pants ietver divus savstarpēji nošķiramus tiesību

aspektus: jaunrades brīvību un jaunrades rezultātā radītā darba

aizsardzību. Lietā nav strīda nedz par zinātniskās,

mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvības ierobežojumiem,

nedz par patenttiesību aizsardzību.

Lai nodrošinātu Satversmē paredzētās pamattiesības, valstij ir

jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās

personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas

individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7.

punktu). Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt

norādījusi: ja konkrētas tiesības ir ietvertas Satversmē, tad

valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai

deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā

piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109

secinājumu daļu un 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr.

2009-76-01 5.5. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 113. pantam, ciktāl tas paredz pienākumu nodrošināt

autortiesību aizsardzību.

12.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

paustajiem viedokļiem konstatējams, ka tiem ir atšķirīgi uzskati

jautājumā par to, vai Satversmes 113. pantā noteiktais

autortiesību aizsardzības pienākums ietver arī blakustiesību

subjektu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību.

Autortiesību likuma 54. panta piektās daļas pēdējais teikums

nosaka blakustiesību subjektu tiesības saņemt nesēja atlīdzību

Autortiesību likuma 34. panta otrajā līdz septītajā daļā

paredzētajā kārtībā. Nav pamata uzskatīt, ka Autortiesību likumā

paredzētās blakustiesību subjektu tiesības saņemt nesēja

atlīdzību būtu plašākas vai saturiski atšķirīgas salīdzinājumā ar

autortiesību subjektu tiesībām. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 321 20.

punktu iekasētā nesēja atlīdzība tiek sadalīta starp autortiesību

un blakustiesību subjektiem. Tomēr apstrīdētās normas regulē

nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību, nevis kārtību, kādā tā

sadalāma starp autortiesību un blakustiesību subjektiem. Tādējādi

gan autortiesību, gan blakustiesību subjektu tiesības, ciktāl tās

izriet no apstrīdētajām normām, nav nošķiramas.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka gadījumos, kad divu

personu grupu tiesības ir principiāli vienādas un savstarpēji

saistītas, nav lietderīgi katras personu grupas tiesību

ierobežojumu vērtēt atsevišķi (sk. Satversmes tiesas 2012.

gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2011-10-03 23. punktu). Konkrētās lietas kontekstā tas

nozīmē, ka nav nepieciešamības vērtēt, vai Satversmes 113. pants

ietver blakustiesību subjektu tiesību aizsardzību, jo, ciktāl tas

izriet no apstrīdētajām normām, blakustiesību un autortiesību

subjektu tiesību ierobežojums ir identisks un to tiesības tiek

aizsargātas ar vieniem un tiem pašiem tiesiskajiem

līdzekļiem.

Tādējādi Satversmes tiesa turpmāk spriedumā vērtēs vienīgi

autortiesību subjektu (turpmāk arī - autori) tiesību

ierobežojumu. Ievērojot Autortiesību likuma 54. panta piekto

daļu, tie paši argumenti attiecināmi arī uz blakustiesību

subjektiem.

Līdz ar to lietas izspriešanā nav tiesiskas nozīmes

jautājumam, vai blakustiesību aizsardzība ietilpst Satversmes

113. panta tiesiskajā tvērumā, un Satversmes tiesa šo jautājumu

nevērtēs.

12.2. Satversmes 113. pants neatklāj izvērstu

autortiesību jēdziena vai autortiesību aizsardzības pienākuma

saturu, tādēļ Satversmes tiesai ir jānoskaidro šajā pantā

ietverto pamattiesību saturs.

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesas

praksē ir atzīts, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto

pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

punktu). Tādējādi, noskaidrojot Satversmes 113. panta saturu,

ir jāņem vērā arī starptautiskajos cilvēktiesību aktos

nostiprinātā autortiesību jēdziena izpratne un aizsardzības

pienākuma saturs.

1886. gada 9. septembra Bernes konvencija par literatūras un

mākslas darbu aizsardzību (turpmāk - Bernes konvencija) citastarp

regulē dažādas autoru ekskluzīvās tiesības, piemēram, tiesības uz

darba tulkošanu, reproducēšanu, raidīšanu ēterā, publisku

izpildīšanu, jebkāda veida pārstrādāšanu u.tml. Šādas tiesības ir

uzskatāmas par autora mantiskajām tiesībām, kuras izmantojot tas

var gūt mantisku labumu no radītā darba. Bernes konvencijas

6.bis pants īpaši norāda, ka neatkarīgi no autora

mantiskajām tiesībām un pat pēc šo tiesību pārejas autoram ir

nemantiskās tiesības pieprasīt, lai viņš tiktu atzīts par darba

autoru, un iebilst pret jebkādu darba sagrozīšanu, izkropļošanu

vai citādu pārveidošanu, kā arī pret jebkādu citādu darba autora

tiesību aizskaršanu, kura var kaitēt autora godam vai

reputācijai. Tādējādi Bernes konvencija paredz gan autortiesību

subjektu mantisko, gan nemantisko jeb personisko tiesību

aizsardzību.

Līdzīga autortiesību jēdziena izpratne un aizsargājamo tiesību

saturs izriet arī no citiem Latvijai saistošiem starptautiskajiem

cilvēktiesību aktiem. 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta

par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. panta

pirmās daļas "c" punkts noteic, ka šā pakta

dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības baudīt morālo un

materiālo interešu aizsardzību, kas izriet no jebkuriem

zinātniskajiem, literārajiem vai mākslas darbiem, kuru autors

viņš ir. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka pasākumos,

kas šā pakta dalībvalstīm jāveic minēto tiesību pilnīgai

īstenošanai, jāietver tie, kas nepieciešami zinātnes un kultūras

sasniegumu aizsardzībai, attīstībai un izplatīšanai. Līdzīgus

valsts pienākumus autortiesību aizsardzības jomā paredz arī

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautiskie

līgumi un Eiropas Savienības normatīvie akti, piemēram, Direktīva

2001/29/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2006/116/EK

"Par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības

termiņiem".

Tādējādi Satversmes 113. pantā

ietvertais autortiesību aizsardzības pienākums ietver gan

autortiesību subjektu personisko, gan mantisko tiesību

aizsardzību.

12.3. Autora nemantiskās jeb personiskās tiesības

nodrošina autora garīgo (nemantisko) interešu aizsardzību,

nodrošinot nesaraujamu autora saikni ar viņa darbu un garantējot

autora goda un cieņas aizsardzību uz mūžu (sk.: Grudulis M.

Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 97.

lpp.). Par autora personiskajām tiesībām var uzskatīt

tiesības uz autorību, lemšanu par darba izziņošanu, darba

atsaukšanu, vārdu, darba neaizskaramību un pretdarbību.

Izskatāmā lieta ir saistīta ar autortiesību subjektu tiesībām

saņemt taisnīgu atlīdzību par to darbu reproducēšanu personiskām

vajadzībām. Tādējādi lietā nav strīda par autortiesību subjektu

personisko tiesību ierobežojumu un Satversmes tiesa vērtēs

vienīgi autortiesību subjektu mantisko tiesību ierobežojumu.

12.4. Autoru mantisko tiesību minimālais saturs ir

noteikts Bernes konvencijā, kuras 11. bis pants paredz, ka

autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu izmantošanu, tai

skaitā reproducēšanu. Tas nozīmē, ka autoram ir tiesības saņemt

autoratlīdzību par autortiesību objektu izmantošanu. Tomēr autora

mantiskajām tiesībām ir noteikti izņēmumi un ierobežojumi. Bernes

konvencijas 9. panta otrā daļa nosaka īpašos gadījumus, kad

dalībvalstis ir tiesīgas ar likumu noteikt autora mantisko

tiesību ierobežojumus. Juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka autoru

mantisko tiesību ierobežojumi ir neatņemama autortiesību

sastāvdaļa. Tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības

iespējas izmantot autoru radītos intelektuālos darbus. Tomēr

ierobežojumi nedrīkst ietekmēt autora vēlmi radīt jaunus darbus

un nedrīkst būt vērsti uz ekonomiskā labuma gūšanu darbu

lietotājiem (sk. Davies C. Copyright and public interests.

London: Sweet& Maxwell, 2001, pp. 277 - 290).

Tādējādi aizsargātās autortiesību subjektu mantiskās tiesības

sastāv no diviem elementiem: ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām,

kas dod autoram tiesības saņemt autoratlīdzību, un ierobežotajām

mantiskajām tiesībām jeb izņēmuma tiesībām, kad valsts ar likumu

ierobežo autoru tiesības rīkoties ar darbu. Attiecīgi autoru

mantisko tiesību funkcija ir garantēt tiesību īpašnieka mantisko

interešu aizsardzību - kontrolēt darba ekonomisko

izmantošanu.

Arī Autortiesību likuma 15. pants regulē autora mantisko

tiesību saturu. Šā panta pirmā daļa paredz, ka autora mantiskās

tiesības ir tiesības publiskot, publicēt, publiski izpildīt,

izplatīt, raidīt, retranslēt, padarīt pieejamu sabiedrībai,

iznomāt, izīrēt, patapināt, tieši vai netieši, īslaicīgi vai

pastāvīgi reproducēt darbu u.c. Savukārt minētā panta ceturtā

daļa noteic, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā

veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par

atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu, izņemot

likumā paredzētus gadījumus.

Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka pamattiesībām nepiemīt

absolūts raksturs, jo ikviena pamattiesība ir piemērojama, ņemot

vērā arī citu personu un visas sabiedrības intereses (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Arī autoru mantiskās

tiesības nav absolūtas. Jebkura pamattiesība var tikt ierobežota

atbilstoši vispārējiem pamattiesību ierobežošanas principiem.

Satversmes tiesa jau daudzkārt spriedumos norādījusi, ka

pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei, ja tas ir pieņemts

ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 8. punktu vai 2011. gada 18. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 9. punktu).

Līdz ar to Satversmes 113. pantā

ietvertais autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzības

pienākums ietver autoru tiesības gūt materiālu labumu no to darba

izmantošanas, tomēr šīs tiesības pēc sava rakstura nav

absolūtas.