13. pants

Satversmes 113. pantā ietverto autora mantisko

tiesību saturs ir vērtējams kopsakarā ar paša likumdevēja uzņemto

saistību apjomu, kuru tas konkretizējis Autortiesību likumā.

Satversmes tiesai jāizvērtē, vai šis uzdevums ir izpildīts

atbilstoši likumdevēja gribai un vai apstrīdētās normas nodrošina

pienācīgu Satversmes 113. pantā ietverto pamattiesību

aizsardzību.

Noteikumu Nr. 321 1. punkts regulē atlīdzības lielumu par

tukšajiem materiālajiem nesējiem un reproducēšanai izmantojamām

iekārtām, tās iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksas kārtību, kā

arī kārtību, kādā atlīdzība tiek proporcionāli sadalīta starp

autoriem, izpildītājiem un fonogrammu un filmu producentiem.

Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas kopsakarā ar

Autortiesību likuma 34. pantu, kas nosaka nesēja atlīdzības

piemērošanas pamatprincipus un pilnvaro Ministru kabinetu izdot

apstrīdētās normas.

13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar

pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt,

piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo

jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punktu).

Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa nosaka: "Bez

autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts darbus, kas

iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā vai arī citā

aizsargājamā darba izpausmes formā, kā arī vizuālos darbus

reproducēt (tai skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai

lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas

izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas. Autori ir tiesīgi

saņemt taisnīgu atlīdzību par šādas kopijas izgatavošanu (nesēja

atlīdzība)."

Minētā norma nosaka vairākas tiesiskās attiecības. Pirmkārt,

tā atļauj privātpersonai reproducēt autortiesību objektus bez

autora piekrišanas. Otrkārt, tā nosaka kārtību, kādā ir

izmantojamas šādas reproducēšanas tiesības. Treškārt, tā piešķir

autortiesību subjektiem tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par to

tiesībām noteikto ierobežojumu.

Tādējādi Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa nosaka gan

autortiesību subjektu tiesību ierobežojumu, gan autortiesību

subjektu tiesības saņemt nesēja atlīdzību par iespējamo to

mantiskajām tiesībām nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētajām normām ir

jānodrošina taisnīga atlīdzība par autortiesību subjektu mantisko

tiesību ierobežojumu.

13.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam nav

iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus,

kuriem nepieciešams regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži

vien būtu novēlota, jo likumdošanas process ir komplicēts un

laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek

sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos

jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamo normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai

citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien padara pašu

likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk

reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr.

2005-05-0306 7. punktu).

Autortiesību likuma 34. panta otrā daļa noteic, ka nesēja

atlīdzību par reproducēšanu personiskai lietošanai maksā šādai

reproducēšanai izmantojamo iekārtu un tukšo materiālo nesēju

(skaņu ierakstu kasetes, videolentes vai videokasetes, lāzeru

diski, kompaktdiski, minidiski u.tml.) izgatavotāji un personas,

kas tos ieved Latvijā.

Šī norma ietver atsevišķu nesēju uzskaitījumu, kas nav

izsmeļošs, bet kas Ministru kabinetam ir jāņem vērā, nosakot

nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību. Likumdevējs nav noteicis

konkrētus kritērijus, kas Ministru kabinetam būtu jāpiemēro,

lemjot par atsevišķu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās

normās. Tādēļ var secināt, ka likumdevējs ir gan piešķīris

Ministru kabinetam tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem

veidojams izsmeļošs nesēju un iekārtu saraksts, gan noteicis šāda

saraksta izstrādes pienākumu.

Autortiesību likuma 34. panta septītā daļa paredz, ka nesēja

atlīdzības lielumu, iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas

kārtību, kā arī proporcionālo sadali starp autoriem,

izpildītājiem un fonogrammu un filmu producentiem nosaka Ministru

kabinets.

Šī norma pēc būtības nodrošina Autortiesību likuma 34. panta

pirmajā un otrajā daļā ietverto tiesību realizāciju, jo bez

Ministru kabineta noteikumiem, kas paredz konkrētu nesēju un

iekārtu sarakstu un nesēja atlīdzības apmēru, nesēja atlīdzību

nebūtu iespējams iekasēt. Tomēr šī norma nosaka arī Ministru

kabineta pienākumu rīkoties atbilstoši likumdevēja noteiktajiem

mērķiem autortiesību subjektu mantisko interešu aizsardzības

nodrošināšanā.

Likumdevējs nav noteicis izsmeļošu

to nesēju un iekārtu sarakstu, kuri apliekami ar nesēja

atlīdzību, kā arī nav noteicis šāda saraksta izveides kritērijus.

Šo funkciju izpilde ir deleģēta Ministru kabinetam.

13.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pilnvarojuma

apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties,

izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 17.

punktu).

Satversmes tiesa norādījusi, ka jēdziens "kārtība"

norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti,

noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tomēr tas neizslēdz iespēju,

ka Ministru kabineta noteikumos reglamentētā kārtība precizē

likumdevēja gribu, ciktāl tas atbilst likumdevēja piešķirtā

deleģējuma saturam un mērķiem. Atsevišķos gadījumos Ministru

kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču

tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 16. un 20. punktu).

Par pilnvarojuma ievērošanas atbilstību augstāka juridiska

spēka tiesību normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs.

Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā ietverto

pilnvarojumu likumdevējs nav grozījis. Tādējādi var secināt:

likumdevējam nav radušās šaubas par to, ka Ministru kabinets

apstrīdēto normu pieņēmis atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam.

Uz šādu viedokli norādījusi arī Komisija (sk. lietas materiālu

2. sēj. 28. lpp.).

Autortiesību subjektu tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par

to darbu reproducēšanu personiskām vajadzībām tiek regulētas ne

vien ar Autortiesību likuma normām, bet arī ar Eiropas Savienības

tiesībām. Ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai

ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par

neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas

Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot

nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas

starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot

Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā ietvertā deleģējuma

saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto direktīvu prasības un

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā direktīvu

interpretācija.

Tādējādi Autortiesību likuma 34. pantā ietvertās tiesības ir

vērtējamas kopsakarā ar Direktīvas 2001/29/EK normām un Eiropas

Savienības Tiesas sniegto šīs direktīvas interpretāciju. Eiropas

Savienības Tiesa, skaidrojot Direktīvas 2001/29/EK normas, ir

atzinusi ne vien vispārējo principu, ka autortiesību subjektiem

ir tiesības saņemt nesēja atlīdzību sakarā ar reproducēšanas

izņēmuma radīto kaitējumu, bet arī norādījusi uz Direktīvas

2001/29/EK preambulas 31. un 35. apsvērumā paredzētajiem

izņēmumiem, kad nesēja atlīdzību var nepiemērot (sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2010. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

C‑467/08 43. - 50. punktu). Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa

ir atzinusi, ka tādi kritēriji kā samērīgums ar sabiedrības

interesēm, autoru iespējas citos veidos gūt mantisku labumu no

reproducēšanas, tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas

pakāpe un tiesību aizskāruma smaguma pakāpe var tikt izmantoti,

vērtējot nepieciešamību piemērot nesēja atlīdzību konkrētiem

nesējiem un iekārtām un nosakot nesēja atlīdzības apmēru.

Ņemot vērā minētos vai jebkurus citus skaidri definētus

kritērijus, kuru piemērošanu Ministru kabinets atzīst par

tiesiski pamatotu, tas var izdarīt tiesībpolitisku izšķiršanos

par konkrētu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās.

Tādējādi Ministru kabinetam ir jānodrošina Autortiesību likuma

34. pantam atbilstošu nesēju un iekārtu saraksta ietveršanu

apstrīdētajās normās.

Līdz ar to Ministru kabinetam ir

tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību iekļaut konkrētus

nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr tam ir jābalstās

uz skaidri definētiem kritērijiem.