14. pants

Apstrīdētajās normās ir uzskaitīti visi tie nesēji

un iekārtas, par kuriem maksājama nesēja atlīdzība, kā arī

norādīts konkrēts par katru nesēju un iekārtu maksājamās nesēja

atlīdzības apmērs. Šāda pieeja pēc būtības neatšķiras no vairākās

citās valstīs iedibinātās kārtības, atbilstoši kurai nesēja

atlīdzība tiek iekasēta, pamatojoties uz izsmeļošiem nesēju un

iekārtu uzskaitījumiem (sk. Batchelor B., Jenkins T., Butter

T. Copying levies: Moving towards harmonisation? The European

Court rules on the concept of fair compensation for rightholders.

European Competition Law Review, 2011, Vol. 32, Issue

6, p. 277; Kretschmer V. Private Copying and Fair Compensation:

An empirical study of copyright levies in Europe, A Report for

the UK Intellectual Property Office. 2011, pieejams:

http://www.wipo.int/edocs/mdocs/mdocs/en/wipo_ip_econ_ge_1_12/wipo_ip_econ_ge_1_12_ref_kretschmer.pdf,

aplūkots 2012. gada 17. aprīlī). Izsmeļošs uzskaitījums ne

vien nosaka nesēja atlīdzību par katru no apstrīdētajās normās

minētajiem nesējiem un iekārtām, bet arī izslēdz iespēju iekasēt

nesēja atlīdzību par jebkuru citu nesēju un iekārtu. Tādējādi

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Ministru kabinets rīkojies

atbilstoši Autortiesību likuma 34. pantā paredzētajam

uzdevumam.

14.1. Apstrīdētās normas ir pieņemtas 2005. gada 10.

maijā un negrozītā veidā ir spēkā līdz šim brīdim. Neraugoties uz

informācijas tehnoloģiju straujo attīstību, kuras rezultātā ir

būtiski mainījusies autortiesību objektu izmantošanas prakse, ar

atlīdzību apliekamo nesēju un iekārtu saraksts nav mainījies.

Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka likumdevējam ir

pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais

regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai

tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-22-01 18.3. punktu). Šāds pienākums ir

vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu, proti, tam ir

pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot

apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Ja

Ministru kabinets šo pienākumu nepilda, tad netiek nodrošināta

pienācīga Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību

aizsardzība.

Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, izskatot līdzīgu

lietu par reprogrāfisko reproducēšanu, ir secinājusi, ka

tehnoloģiju attīstības rezultātā tiesiskais regulējums, kas

savulaik atbilda augstāka juridiskā spēka tiesību normām, var

novecot un tā rezultātā var tikt radīts nepamatots autoru

mantisko tiesību aizskārums (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 2010. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 1 BvR 1631/08 64. punktu).

Var piekrist pieaicinātās personas I. Gorbāna viedoklim, ka

apstrīdētajās normās ietvertais nesēju un iekārtu saraksts ir

novecojis un neatbilst autortiesību un blakustiesību darbu

kopēšanai un reproducēšanai mūsdienās praktiski izmantojamam datu

nesēju klāstam (sk. lietas materiālu 3. sēj. 103. lpp.).

Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais nesēju un iekārtu

saraksts tehnoloģiju attīstības rezultātā saturiski vairs

neatbilst mūsdienu prasībām.

14.2. Ministru kabineta 2005. gada 10. maija sēdes

protokolā ir norādīts: "Lai nodrošinātu nesēja atlīdzības

apmēra saskaņošanu ar patērētāju, autortiesību un blakustiesību

subjektu, kā arī nesēju un iekārtu tirgus dalībnieku interesēm,

kultūras ministram izveidot darba grupu, kas reizi gadā izvērtē

noteikumu 3. un 4. punktā minēto nesēju un iekārtu sarakstu un

atlīdzību likmes" (Ministru kabineta 2005. gada 10. maija

sēdes protokola Nr. 28 17. paragrāfa 2. punkts). Tādējādi

Ministru kabinets pats ir atzinis nepieciešamību katru gadu

pārskatīt apstrīdētajās normās ietverto tiesisko regulējumu.

Tomēr, neraugoties uz šo lēmumu, apstrīdētajās normās ietvertais

nesēju un iekārtu saraksts nav mainījies jau septiņus gadus.

Saskaņā ar Autortiesību likuma 34. panta septīto daļu

atbildība par apstrīdēto normu satura pārskatīšanu ir jāuzņemas

Ministru kabinetam. Ministru kabinets šīs funkcijas izpildi ir

uzticējis Kultūras ministrijai, kura izveidojusi darba grupu,

piesaistot gan autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas

organizācijas, gan nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus

pārstāvošās organizācijas. Kultūras ministrija ir atzinusi, ka

vairāku gadu garumā nav bijis iespējams panākt kompromisu par

iespējamiem apstrīdēto normu grozījumiem. Par iemeslu tam esot

bijušas kardināli pretējās ieinteresēto personu intereses (sk.

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 66.

lpp.).

Tas apstāklis, ka ieinteresētās personas nespēj panākt

vienošanos par apstrīdēto normu pilnveidošanu, neatbrīvo nedz

Ministru kabinetu, nedz Kultūras ministriju no to pienākumiem.

Neatkarīgi no darba grupā iesaistīto personu viedokļiem Ministru

kabinetam un Kultūras ministrijai bija jāizvērtē apstrīdēto normu

grozīšanas nepieciešamība pēc būtības. Kaut arī ieinteresēto

personu uzklausīšana ir lietderīga un pozitīvi vērtējama

normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, likumdošanas procesu

nevar padarīt atkarīgu no indivīdu pozitīvās vai negatīvās

attieksmes pret normatīvā akta projektu.

Līdz ar to Ministru kabinets nav

izpildījis pienākumu regulāri pārvērtēt apstrīdētajās normās

ietverto nesēju un iekārtu uzskaitījumu.

14.3. Satversmes tiesa jau norādīja, ka Ministru

kabinetam ir tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību

iekļaut konkrētus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr

šādām darbībām ir jābalstās uz skaidri definētiem kritērijiem,

ciktāl tie atbilst Autortiesību likuma 34. pantā ietvertā

deleģējuma mērķiem. Šādā kārtībā Ministru kabinetam jānodrošina

līdzsvars starp sabiedrības interesēm un autortiesību subjektu

mantiskajām tiesībām.

Kultūras ministrija ir centusies saskaņot autoru mantisko

tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizāciju, kā arī nesēju un

iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošo organizāciju

intereses. Tomēr šis process nekādā veidā nav saistīts ar

konkrētu kritēriju izstrādi un piemērošanu, vērtējot

nepieciešamību grozīt apstrīdētās normas. Nedz no lietas

materiāliem, nedz arī no tiesas sēdē paustajiem lietas dalībnieku

un pieaicināto personu apsvērumiem nav gūstams apliecinājums tam,

ka Ministru kabinets vai Kultūras ministrija būtu šādus

kritērijus noteikuši un pēc būtības izvērtējuši nepieciešamību

iekļaut apstrīdētajās normās citus nesējus un iekārtas, un

secinājuši, ka apstrīdētās normas ir grozāmas vai arī to

grozīšana nav nepieciešama. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilst

Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam un

nenodrošina adekvātu Satversmes 113. pantā ietverto autortiesību

subjektu mantisko tiesību aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 113. pantam, jo Ministru kabinets nav pēc

būtības izvērtējis tehnoloģiju attīstības ietekmi uz

reproducēšanai izmantojamiem un ar nesēja atlīdzību apliekamiem

nesējiem un iekārtām.