2. pants

Pieteikuma iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 64., 105. un 113. pantam.

Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, Satversmes 105. pants

aptverot ne vien kustamas un nekustamas lietas, bet arī

intelektuālā īpašuma tiesības un objektus, jo tiem esot

ekonomiska vērtība. Satversmes 105. pants aizsargājot

autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības netraucēti

izmantot savu īpašumu, noteikt tā izmantošanas kārtību un saņemt

atlīdzību par izmantošanu. Tādējādi, atļaujot autortiesību un

blakustiesību objektu reproducēšanu, autortiesību un

blakustiesību subjektiem esot tiesības saņemt taisnīgu

atlīdzību.

Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa un 54. panta piektā

daļa nosakot autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību

ierobežojumu, jo atļaujot darbu reproducēšanu bez to autoru

piekrišanas. Vienlaikus minētās normas autoriem paredzot arī

tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tomēr tiesības saņemt taisnīgu

atlīdzību tiekot ierobežotas ar apstrīdētajām normām, jo tās

paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai atsevišķos

gadījumos.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis norādīja, ka

autortiesību un blakustiesību subjektu pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar likumu. Tomēr Autortiesību likumā likumdevējs esot

paredzējis pilnvarojumu Ministru kabinetam piemērot nesēja

atlīdzību visiem datu nesējiem un iekārtām, ko iespējams izmantot

autoru darbu reproducēšanai. Ministru kabinets neesot izpildījis

šo likumdevēja izvirzīto uzdevumu un tādējādi arī pārkāpis

Satversmes 64. pantu, proti, neesot nodrošinājis Satversmes 113.

pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzību.

Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajās normās

noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma

principam, jo autortiesību un blakustiesību subjektu tiesībām

nodarītais kaitējums esot lielāks par sabiedrības ieguvumu.

Privātpersonas varot brīvi reproducēt autortiesību un

blakustiesību objektus personiskai lietošanai, bet apstrīdētās

normas paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai par

atsevišķiem nesējiem un iekārtām. Tādējādi netiekot nodrošināts

saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un autortiesību un

blakustiesību subjektu interesēm.

Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka no Satversmes 113. panta

izriet valsts pienākums izveidot pienācīgu un efektīvu

autortiesību aizsardzības sistēmu. Tiesības uz atbilstīgas

atlīdzības saņemšanu par autortiesību objektu reproducēšanu esot

neatņemama autortiesību daļa. Taisnīgai atlīdzībai vajagot būt

atbilstošai kaitējumam, kas autortiesību subjektu tiesībām tiekot

nodarīts, atļaujot fiziskajām personām reproducēt autortiesību

objektus bez autoru piekrišanas. Šāda veida taisnīga atlīdzība

esot pretizpildījums autortiesību subjektu ciestajam

kaitējumam.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis papildus

norādīja: lai Noteikumi Nr. 321 atbilstu autortiesību un

blakustiesību subjektu tiesībām, Ministru kabinetam bija

pienākums izdarīt tajos grozījumus un papildināt nesēju un

iekārtu uzskaitījumu jau 2008. gada 1. janvārī. Līdz ar to

pašreiz autoriem atlīdzība netiekot maksāta no visiem nesējiem un

iekārtām, ko potenciāli var izmantot autortiesību un

blakustiesību objektu reproducēšanai.