3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, -

Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju

viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normām.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertajam

tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - noteikt

autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības saņemt taisnīgu

atlīdzību par tiesiski iegūtu darbu pavairošanu vienā kopijā

fizisko personu lietošanai nekomerciālos nolūkos, ievērojot

sabiedrības intereses.

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam un ir piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Lai Ministru kabinets noteiktu nesēja atlīdzības

apmēru, visupirms esot nepieciešams konkretizēt, par kuriem

nesējiem un iekārtām maksājama nesēja atlīdzība. Nesēju un

iekārtu uzskaitījums, kā arī konkrēti nesēja atlīdzības apmēri

esot nepieciešami tiesiskās noteiktības nodrošināšanai. Pretējā

gadījumā nesēju un iekārtu izgatavotājiem un importētājiem nebūtu

iespējams noskaidrot maksājamās nesēja atlīdzības apmēru.

Tādējādi apstrīdētās normas nodrošinot leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

Apstrīdēto normu leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar

citiem, personu tiesības un likumīgās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Neesot tādu alternatīvu līdzekļu, ar

kuriem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt

tādā pašā kvalitātē.

Apstrīdēto normu mērķis ietverot ne vien autortiesību un

blakustiesību subjektu interešu aizsardzību, bet arī šo interešu

līdzsvarošanu ar pārējās sabiedrības interesēm.

Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim,

ka tam esot pienākums noteikt nesēja atlīdzību par visiem

iespējamiem nesējiem un iekārtām. Ministru kabineta pienākums

aprobežojoties ar tiem nesējiem un iekārtām, kuri pārsvarā tiek

izmantoti darbu reproducēšanai. Nevarot uzlikt par pienākumu

maksāt nesēja atlīdzību par ikvienu nesēju un iekārtu tikai

tādēļ, ka pastāv potenciāla iespēja ar tiem reproducēt

autortiesību vai blakustiesību objektus. Apstrīdētajās normās

neesot iekļaujami tādi nesēji un iekārtas, kuru lietošanas

pamatmērķis nav autortiesību un blakustiesību objektu

reproducēšana. Tādējādi ar alternatīviem līdzekļiem apstrīdēto

normu leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē.

Ministru kabinets norāda, ka labums, ko gūst sabiedrība, ir

lielāks par indivīda tiesību aizskārumu. Autortiesību un

blakustiesību subjekti esot ieinteresēti saņemt pēc iespējas

lielāku atlīdzību, bet šī interese esot pretēja pārējās

sabiedrības interesēm. Konkrētās lietas ietvaros esot

nepieciešams rast līdzsvaru starp autortiesību un blakustiesību

subjektu tiesībām, no vienas puses, un sabiedrības interesēm, no

otras puses. Likumdevējs esot izvēlējies noteikt šauru

reproducēšanas tiesību ierobežojumu, to pieļaujot tikai noteiktu

kritēriju izpildīšanās gadījumos. Tādējādi autortiesību un

blakustiesību subjektu tiesību ierobežojums esot minimāls un

apstrīdētajās normās noteiktā nesēja atlīdzība esot atbilstoša

šim ierobežojumam. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve

papildus norādīja, ka attiecīgais maksājums pēc savas būtības un

satura nav atlīdzība par autortiesību objektu izmantošanu, bet

drīzāk pielīdzināms obligātai ar likumu noteiktai nodevai, kas ir

jāmaksā, iegādājoties nesējus un iekārtas, neatkarīgi no tā, vai

jebkad vispār plānots tos izmantot autortiesību vai blakustiesību

objektu kopēšanai. Tātad šis maksājums pats par sevi jau esot

būtiska atkāpe no principa, ka jāmaksā tikai par to, ko

izmanto.

Pēc Ministru kabineta ieskata, Satversmes 113. pants

neaizsargājot blakustiesību subjektu tiesības. Blakustiesības

esot galvenokārt ekonomiska rakstura tiesības, kuru tiesiskā

aizsardzība neizrietot no valsts pienākuma aizsargāt

autortiesības. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 113.

pantam, jo valsts, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp

autortiesību subjektu tiesībām un sabiedrības interesēm, esot

izpildījusi autortiesību aizsardzības pienākumu.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 64. pantam,

esot jāpārbauda, vai likumdevējs ir izšķīris visus svarīgākos

sabiedrības dzīves jautājumus. Autortiesību likumā nevarot

noregulēt pilnīgi visus iespējamos jautājumus. Līdz ar to

reproducēšanai izmantojamo nesēju un iekārtu uzskaitīšana,

atlīdzības apmēra, iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas

kārtības noteikšana esot uzticēta Ministru kabinetam. Tādējādi

Ministru kabinets esot rīkojies likumdevēja piešķirtā

pilnvarojuma ietvaros.

Ministru kabinets lūdz noraidīt Pieteikuma iesniedzēju lūgumu

atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no 2008. gada 1.

janvāra. Šāds lūgums esot pretrunā ar tiesiskās noteiktības un

paļāvības principiem. Nesēju un iekārtu izgatavotāji un

importētāji esot rēķinājušies ar spēkā esošo tiesisko regulējumu.

Nesēja atlīdzība par apstrīdētajās normās neminētiem nesējiem un

iekārtām neesot iekasēta, un tās iekasēšana no privātpersonām

šobrīd neesot iespējama.