24. pants

Augstākās tiesas pieteikumos norādīts, ka

Noteikumu Nr. 331 3.2. apakšpunkts un 7. punkts

neatbilst OCTA likuma 15. panta pirmās daļas

1. punktam, jo tajos noteiktie apdrošināšanas atlīdzības

apmēri esot neadekvāti zemi un neatbilstot ES direktīvās OCTA

jomā noteiktajām prasībām (sk. lietas materiālu 1. sēj.

2. - 8. lpp. un 130. - 135. lpp.).

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 331 3.2. apakšpunktu

apdrošināšanas atlīdzības apmērs par cietušās personas sāpēm un

garīgām ciešanām cietušās personas fiziskas traumas - vidēja

smaguma miesas bojājumu - dēļ bija no 120 līdz 290 euro

(zaudējumu rašanās laikā - no 80 līdz 200 latiem).

Šā sprieduma 21. punktā jau secināts, ka Ministru

kabinets ir izdevis Noteikumu Nr. 331 3. punktu,

5.5. apakšpunktu un 10. punktu, pārkāpjot OCTA likuma

15. panta pirmās daļas 1. punktu, kurā noteiktais

apdrošinātāja atbildības limits ir balstīts uz Direktīvā

72/166/EEK, Direktīvā 84/5/EEK un Direktīvā 90/232/EEK noteikto.

Minētais secinājums ir attiecināms arī uz Noteikumu Nr. 331

3.2. apakšpunktu, kas neatbilst OCTA likuma 15. panta

pirmās daļas 1. punkta prasībām, jo paredz ievērojami mazāku

apdrošināšanas atlīdzības apmēru, nekā noteikts minētajās

direktīvās, kuru prasības ir iestrādātas OCTA likumā un norādītas

tajā ietvertajā informatīvajā atsaucē.

Savukārt Noteikumu Nr. 331 7. punkts paredzēja

apdrošināšanas atlīdzības apmēru par sāpēm un garīgām ciešanām

apgādnieka nāves dēļ 150 euro (laikā, kad tika

uzsākta civillietas izskatīšana, - 100 latu) apmērā.

Augstākā tiesa, izskatot civillietu, kurā tai būtu jāpiemēro

Noteikumu Nr. 331 7. punkts, konstatēja, ka tai

nepieciešams lūgt EST prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas

72/166/EEK 3. panta un Direktīvas 84/5/EEK 1. un 2. panta

interpretāciju.

EST spriedumā lietā C-277/12 atzina, ka OCTA apdrošināšanai

jāsedz atlīdzība par nemateriālajiem zaudējumiem, kas radušies

ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušo radiniekiem, ciktāl šī

atlīdzība saskaņā ar pamatlietā piemērojamām dalībvalsts tiesībām

ir paredzēta saistībā ar apdrošinātās personas civiltiesisko

atbildību. Turklāt OCTA apdrošināšanas atlīdzība par

nemateriālajiem zaudējumiem (nemateriālo kaitējumu) nedrīkst būt

mazāka par to, kāda noteikta Direktīvā 84/5/EEK (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 36. - 49. lpp.).

Direktīvā 84/5/EEK noteikts, ka apdrošināšanas obligātais

apjoms par miesas bojājumiem, ja ir tikai viens cietušais, ir

vismaz 350 000 euro. Savukārt šīs direktīvas 1. panta

2. punkts paredz, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt šā

mazākā apjoma vietā mazāko apjomu 500 000 euro apmērā par

miesas bojājumiem, ja viens prasījums attiecas uz vairākiem

cietušajiem, vai par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam -

vispārēju mazāko apjomu 600 000 euro apmērā par

prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita vai kaitējumu veida.

Tātad Noteikumu Nr. 331 7. punktā ietvertais

nemainīgais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām

ciešanām ir ievērojami mazāks nekā Direktīvā 84/5/EEK noteiktais

minimālais atbildības limits. Tā kā OCTA likuma 15. panta

pirmās daļas 1. punktā ietvertais regulējums izriet no

minētās direktīvas prasībām, var secināt, ka Ministru kabineta

noteiktais apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām

ciešanām apgādnieka nāves dēļ neatbilst OCTA likuma

15. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam

apdrošinātāja atbildības limitam.

Līdz ar to Noteikumu Nr. 331

3.2. apakšpunkts un 7. punkts neatbilst OCTA likuma

15. panta pirmās daļas 1. punktam.