111. pants
ietver ieslodzīto personu tiesības saņemt pilnvērtīgu

pārtiku. Tomēr Satversmes 111. pantā noteiktajām personas

pamattiesībām varot noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu citas

Satversmē garantētās vērtības, tostarp citu personu pamattiesības

un demokrātisku valsts iekārtu. Šādiem ierobežojumiem jābūt

noteiktiem ar likumu vai uz tā pamata un samērīgiem ar šo

mērķi.

Tiesībsargs pauž uzskatu, ka pat kritiskos ekonomiskajos

apstākļos valsts nav tiesīga atteikties no sociālo tiesību

nodrošināšanas tās iedzīvotājiem maksimālo pieejamo resursu

ietvaros, ja reiz valsts šīs saistības ir uzņēmusies. Tādējādi

valstij esot pienākums garantēt ieslodzītajām personām iespējami

pilnvērtīgu uzturu, kas nodrošina normālu dzīvības funkciju

norisi, kā arī ieslodzīto veselības saglabāšanu.

Ieslodzīto dienas uztura normu samazināšana pati par sevi

varot nebūt pretrunā ar Satversmes 111. pantu, ja vien

samazinātās dienas uztura normas ir pietiekamas, lai nodrošinātu

ieslodzītajiem pienācīgu dienas uzturvielu apjomu, un nekaitē

ieslodzīto veselībai ilgtermiņā. Vērtējot Noteikumu

1. pielikumā ietvertās dienas uztura normas, uzmanība būtu

jāpievērš tam, vai šobrīd brīvības atņemšanas vietās piedāvātais

dienas uzturs ir pietiekams, lai nodrošinātu to ieslodzīto

fiziskās un veselības vajadzības, kuri negūst papildu ienākumus

vai nesaņem finansiālo atbalstu no tuviniekiem un līdz ar to

nevar iegādāties pārtikas produktus brīvības atņemšanas vietā

(cietuma veikalā).

Tiesībsarga biroja darbinieki regulāri apmeklējot ieslodzījuma

vietas. Šajos apmeklējumos esot gūta pārliecība, ka ļoti daudzi

ieslodzītie nesaņem regulāru finansiālu atbalstu no saviem

tuviniekiem, kā arī nestrādā, un līdz ar to nevar iegādāties

papildu pārtiku. Pēdējā laikā Tiesībsarga birojā esot saņemtas

vairākas sūdzības, kurās ieslodzītie pauž uzskatu, ka pašreiz

brīvības atņemšanas vietā pieejamais uztura apjoms nav

pietiekams.

Papildus minētajam Tiesībsargs vērš uzmanību arī uz to, ka

ilgstošs pilnvērtīga uztura trūkums ieslodzītajiem var ne vien

radīt Satversmes 111. pantā garantēto tiesību aizskārumu,

bet skart arī Satversmes 95. pantā noteiktās pamattiesības,

proti, spīdzināšanas un citādas cietsirdīgas vai cieņu

pazemojošas izturēšanās pret cilvēku aizliegumu, kā arī

aizliegumu cilvēku pakļaut nežēlīgam vai cieņu pazemojošam

sodam.

Tiesībsargs informē, ka Eiropas Padomes Komiteja spīdzināšanas

un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai

(turpmāk - Spīdzināšanas novēršanas komiteja) savu vizīšu laikā

brīvības atņemšanas vietās pievēršot lielu uzmanību ieslodzīto

ēdiena daudzumam, kvalitātei un dažādībai, kā arī tam, kā šis

ēdiens tiek sagatavots un pasniegts. Spīdzināšanas novēršanas

komiteja uzsverot, ka brīvības atņemšanas iestādes

administrācijai esot jānodrošina ieslodzīto vecumam, veselības

stāvoklim, kā arī nodarbinātībai atbilstošs ēdiens. Starp

maltītēm nedrīkstot būt pārāk gari intervāli. Neesot pieļaujams

tas, ka ieslodzītie cieš no nepietiekamas ēdināšanas izraisītajām

sekām.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

centrs - pauž uzskatu, ka uzturam ir ļoti iela nozīme

organisma dzīvības uzturēšanas procesā, jo tas ir galvenais

enerģijas avots. Valstij esot pienākums nodrošināt ieslodzītās

personas ar pārtiku, kuras uzturvērtība ir pietiekama veselības

un spēka uzturēšanai. Latvijas Cilvēktiesību centrs atsaucas arī

uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 4. maija

spriedumu lietā "Kadiķis pret Latviju", kur citastarp esot

atzīts, ka valsts iestāžu pienākums nodrošināt arestētās personas

labu veselības stāvokli un vispārēju labklājību ietver pienākumu

nodrošināt šai personai pienācīgu pārtiku.

Latvijas Cilvēktiesību centrs pauž uzskatu, ka, aprēķinot

uztura normas pirms Noteikumu pieņemšanas, valsts jau bija

noteikusi vitāli nepieciešamā uztura apjoma un enerģētiskās

vērtības zemāko slieksni, kas nepieciešams normālas cilvēka

organisma funkcionēšanas nodrošināšanai. Ja tiek samazinātas

minimālās uzturdevas, kas iepriekš tika noteiktas, balstoties uz

kompetentu speciālistu sniegtiem aprēķiniem, tad varot secināt,

ka ieslodzītās personas turpmāk nesaņems tādu uzturu, kas no

medicīniskā viedokļa varētu tikt uzskatīts par pietiekamu,

sabalansētu un normālai cilvēka organisma funkcionēšanai

piemērotu.

Secinājumu

daļa

7. Lieta Satversmes tiesā ir ierosināta par Noteikumu

1. pielikuma atbilstību Satversmes 111. pantam. Šajā

pielikumā ir iekļautas triju veidu dienas uztura normas - dienas

uztura pamatnorma, dienas uztura norma nepilngadīgiem

ieslodzītajiem un dienas uztura norma slimiem ieslodzītajiem.

Lietā esošie materiāli apliecina, ka uz Pieteikumu iesniedzējiem

attiecas vienīgi dienas uztura pamatnorma (sk. lietas

materiālu 88. lp.).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11.

punktam un 19.2 pantam persona konstitucionālo sūdzību

par tiesību normu var iesniegt tikai tiktāl, ciktāl šī norma var

aizskart attiecīgajai personai Satversmē noteiktās pamattiesības.

Arī no konstitucionālajā sūdzībā ietvertā pamatojuma izriet, ka

Pieteikumu iesniedzēji apstrīd vienīgi dienas uztura pamatnormas

atbilstību Satversmes 111. pantam.

Līdz ar to spriedumā vērtējama tikai dienas uztura pamatnormas

(turpmāk arī - apstrīdētā norma) atbilstība Satversmes 111.

pantam.

8. Satversmes 111. pants noteic: "Valsts aizsargā

cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības

minimumu."

8.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka no šīs

Satversmes normas neizriet personas tiesības būt veselai vai

valsts pienākums nodrošināt ikvienam iespējami augstāko veselības

līmeni. Tomēr tiesības uz veselību ietver gan konkrētas

brīvības, gan konkrētas tiesības. Brīvības

nozīmē, piemēram, to, ka ikviens cilvēks var brīvi kontrolēt savu

veselību un ķermeni. Satversmes tiesa norādījusi arī uz personas

brīvību veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem savas

veselības nodrošināšanai. Savukārt tiesības ir saistāmas

ar valsts pienākumu izveidot atbilstošu veselības aizsardzības

sistēmu. Tādējādi tiesībām uz veselību atbilst valsts pienākums

gādāt par veselības aprūpes iestāžu, pakalpojumu, aprīkojuma un

zāļu esamību un pieejamību, kā arī citiem apstākļiem, kas ietekmē

personu iespēju sasniegt visaugstāko veselības līmeni (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu, 2004. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada

29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

11.2. punktu).

No Satversmes 111. panta izriet valsts pienākums

ievērot, aizsargāt un nodrošināt personas

tiesības uz veselību. Pienākums ievērot tiesības uz

veselību - tas nozīmē, ka valstij ir jāatturas no iejaukšanās

personas tiesībās un brīvībās. Tātad jāatturas arī no tādām

darbībām, kas ierobežo katras personas iespējas pašai rūpēties

par savas veselības aizsardzību. Pienākums aizsargāt

tiesības uz veselību - tas nozīmē, valstij ir jāaizsargā persona

no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību realizācijā.

Savukārt pienākums nodrošināt tiesības uz veselību - tas

nozīmē, ka valstij ir jāveic konkrēti pasākumi pamattiesību

īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 1. punktu, 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada 29. septembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 12.1.2. punktu).

8.2. Visupirms Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 111. panta saturā.

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-03-01 11. punktu).

ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 12. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis

atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un

psihiskās veselības līmeni. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras

tiesību komitejas vispārējā komentārā Nr. 14 "Tiesības uz

visaugstāko sasniedzamo veselības līmeni" (turpmāk - Vispārējais

komentārs Nr. 14) norādīts, ka tiesības uz veselību ietver

ne vien tiesības uz veselības aprūpi, bet arī tiesības uz

veselību veicinošiem faktoriem, tādiem kā droša dzeramā ūdens

pieejamība, adekvāti sanitārie apstākļi, pienācīgs nodrošinājums

ar ēdienu un uzturvielām u.c. Tā, piemēram, viens no valsts

pienākumiem, tai īstenojot tiesības uz veselību, ir nodrošināt

visiem vienlīdzīgu pieeju veselību veicinošiem faktoriem, tostarp

ēdienam ar pietiekamu uzturvērtību. Savukārt viens no

pamatpienākumiem, kurš valstij, īstenojot tiesības uz veselību,

ir jāpilda un no kura valsts nevar atkāpties, lai arī kāda būtu

tās ekonomiskā situācija, ir pienākums nodrošināt ikvienam tāda

minimāli nepieciešamā ēdiena pieejamību, kura enerģētiskā vērtība

būtu pietiekama, lai pasargātu cilvēku no bada

(sk. Vispārējā komentāra Nr.14 11., 36. un 43.

punktu).

Arī Satversmes tiesa jau atzinusi, ka veselības aizsardzība ir

saistīta ar uzturu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 6. punktu).

Līdz ar to no Satversmes 111. pantā noteiktā valsts pienākuma

aizsargāt cilvēku veselību atsevišķos gadījumos var izrietēt arī

pienākumi attiecībā uz personu nodrošināšanu ar ēdienu un

uzturvielām. Viens no tiem ir pienākums nodrošināt uzturu

ieslodzītajām personām. Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka Satversmes 111. pants ietver ieslodzīto personu

tiesības saņemt pilnvērtīgu pārtiku (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03

secinājumu daļas 1. punktu).

8.3. Tiesības uz veselību pieder pie sociālajām

tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo tiesību

nodrošināšanā valsts pienākumu apjoms var būt atkarīgs no tās

rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

12.1.2. punktu). Tāpat sociālo tiesību jomā valstij parasti

ir plaša rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tā ierobežoto

resursu ietvaros savas saistības izpildīs. Tomēr šī rīcības

brīvība nav neierobežota. Pienākums nodrošināt uzturu

ieslodzītajām personām pēc sava rakstura nepieļauj iespēju

atkāpties no tā izpildes, kā arī sašaurina valsts rīcības brīvību

šajā jomā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka no Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) 3. panta izrietošais valsts iestāžu pienākums

garantēt labu ieslodzītās personas veselības stāvokli un

vispārēju labklājību citastarp nosaka obligātu pienākumu

nodrošināt ieslodzītajai personai pienācīgu pārtiku (sk.:

Kadiķis v. Latvia, judgment of 4 May 2006, application no.

62393/00, para 55). Atbilstoši nemainīgajai Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksei Konvencijas 3. pantā ietvertais

aizliegums spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši apieties vai

sodīt ir absolūts - nekādas atkāpes no šā aizlieguma, pretstatā

lielākajai daļai konvencijas normu, nav pieļaujamas un ar to

saistītās tiesības nav ierobežojamas (sk.: Saadi v. Italy,

judgment of 28 February 2008, application no. 37201/06,

paras 127, 137). Līdz ar to arī ieslodzīto personu tiesības

uz pienācīgu uzturu, ciktāl tās var skart Konvencijas

3. pantā garantētās tiesības, nav ierobežojamas.

Valsts pienākumu apjomu attiecībā uz ieslodzīto nodrošināšanu

ar uzturu plašāk atklāj vairāki starptautiskie dokumenti.

"Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem"

[pieņemti ANO pirmajā kongresā par noziedzības novēršanu un

apiešanos ar likumpārkāpējiem, Ženēvā 1955. gadā; atbalstīti ar

ANO Ekonomiskās un sociālās padomes 1957. gada 31. jūlija

rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. gada 13. maija rezolūciju 2076

(LXII)] 20. punkts noteic, ka administrācijas pienākums ir

katram ieslodzītajam regulāri un ierastā laikā nodrošināt ēdienu

ar veselības un spēka saglabāšanai nepieciešamo uzturvērtību.

Spīdzināšanas novēršanas komiteja, kas uzrauga Eiropas

konvencijas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas

rīcības vai soda novēršanu izpildi, ir norādījusi, ka

ieslodzītajiem regulāri jānodrošina ēdiens atbilstošā laikā un

ēdināšanai katru dienu jāietver vismaz viena pilna ēdienreize.

Turklāt ēdienam ir ne vien jābūt pietiekamam kvantitātes un

kvalitātes ziņā, bet arī jātiek pasniegtam atbilstošos apstākļos,

tostarp pienācīgā temperatūrā un ar pienācīgiem galda piederumiem

(sk.: The CPT standarts. "Substantive" sections of the

CPT's General Reports [CPT/Inf/E (2002) 1, Rev. 2009]

p.7,13,59).

Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987. gada

12. februāra rekomendācijas Nr. R(87)3 "Eiropas

ieslodzījuma vietu noteikumi" 25. punkts atkārto tos pašus

principus, kas nostiprināti "Minimālo standartnoteikumu par

apiešanos ar ieslodzītajiem" 20. pantā, kā arī papildus paredz,

ka ēdienam jāatbilst ieslodzīto vecumam, veselības stāvoklim,

veicamā darba raksturam un, ciktāl tas iespējams, arī reliģijas

un kultūras prasībām.

Savukārt Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada

11. janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 "Eiropas cietumu

noteikumi" (turpmāk - Eiropas cietumu noteikumi) 22. punktā

noteikts, ka ieslodzītajiem jānodrošina enerģētiski pietiekams

uzturs, ievērojot viņu vecumu, veselību, fizisko stāvokli,

reliģiju, kultūru un veicamā darba raksturu. Ēdienam jābūt

sagatavotam un pasniegtam atbilstoši higiēnas prasībām.

Ieslodzītajiem jānodrošina trīs ēdienreizes dienā ar saprātīgiem

laika intervāliem. Enerģētiski pietiekama uztura prasībām,

ieskaitot enerģijas un olbaltumvielu minimumu, jābūt noteiktām

normatīvajā aktā.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij ir pienākums

nodrošināt ieslodzītos ar iespējami pilnvērtīgu uzturu, lai viņi

varētu ne tikai uzturēt dzīvības funkcijas, bet arī saglabāt

veselību (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 10. punktu). Nodrošinot

ieslodzītos ar uzturu, jāņem vērā, ka viņi atrodas pilnā valsts

apgādībā, kā arī valsts iestāžu pakļautībā. Ne visiem

ieslodzītajiem tiek nodrošināts darbs, tāpat viņiem ir liegta

iespēja saņemt pārtikas pienesumus. Līdz ar to lielākā daļa

ieslodzīto ir atkarīgi no uztura, ko tiem nodrošina valsts. Tādēļ

valstij ir pienākums nodrošināt ieslodzītos ar pietiekamu uzturu

- tādā daudzumā un kvalitātē, kas nevarētu nodarīt kaitējumu

veselībai arī ilgstošā laika posmā.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai valsts,

pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi no Satversmes 111.

panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt ieslodzītos ar

pietiekamu uzturu.

9. Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka

Noteikumu 1. pielikumā ietvertā dienas uztura pamatnorma pēc

būtības jau ir izvērtēta Satversmes tiesas 2005. gada 25. oktobra

lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2005-15-03. Šāds

Ministru kabineta uzskats nav pamatots.

Minētajā lietā pieteikuma iesniedzējs atsaucās uz citu

Satversmes tiesas spriedumu, proti, 2004. gada 23. aprīļa

spriedumu lietā Nr. 2003-15-0106, kurā tika secināts, ka

apcietināto dienas uztura normās trūkst kalcija, jo tajās vispār

nebija iekļauti piena produkti. Reaģējot uz šo Satversmes tiesas

spriedumu, Ministru kabinets apcietināto dienas uztura normas

papildināja ar 60 gramiem sausā piena.

Tā kā līdz sprieduma taisīšanai lietā Nr. 2005-15-03 Ministru

kabinets apstrīdētos noteikumus grozīja un arī notiesāto dienas

uztura normu papildināja ar 60 gramiem sausā piena, Satversmes

tiesa ar 2005. gada 25. oktobra lēmumu tiesvedību lietā

izbeidza. Minētajā lēmumā dienas uztura normas netika vērtētas

pēc būtības.

10. Nav pamatota Pieteikuma iesniedzēju atsaukšanās uz

Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.

2008-02-01 un viņu paustais viedoklis par to, ka pirms 2009. gada

30. jūnija grozījumu izdarīšanas Noteikumu 1. pielikumā iekļautās

dienas uztura normas nodrošinājušas vien minimālās enerģijas un

uzturvielu devas, tādēļ to samazināšana neesot bijusi pieļaujama.

Minētajā spriedumā, vērtējot notiesāto apmaksāta atvaļinājuma

nozīmi, Satversmes tiesa vien norādīja, ka cietuma apstākļos

atalgojums notiesātajiem dod iespēju iegādāties papildu

pārtiku.

Līdz ar to Satversmes tiesa nav vērtējusi Noteikumu 1.

pielikumā ietvertās dienas uztura normas.

11. Eiropas cietumu noteikumu 22.2. punkts noteic, ka

enerģētiski pietiekama uztura prasībām, ieskaitot enerģijas un

olbaltumvielu minimumu, jābūt noteiktām normatīvajā aktā. Lai gan

Eiropas cietumu noteikumi nav juridiski saistoši, tomēr tajos

ietvertais regulējums ir atzīstams par rekomendējoša, bet

vienlaikus arī pietiekami autoritatīva rakstura avotu, kas

valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanai izvēlēties

optimālo rīcības modeli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 10.2.

punktu).

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77. panta trešā daļa noteic, ka

notiesātie saņem uzturu, kas nodrošina normālu organisma dzīvības

funkciju norisi. Savukārt Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma

18. panta otrā daļa paredz, ka apcietinātais trīs reizes dienā

saņem siltu ēdienu, kas nodrošina normālu organisma dzīvības

funkciju norisi, kā arī dzeramo ūdeni jebkurā laikā. Šajos

likumos Ministru kabinets ir deleģēts noteikt notiesāto un

apcietināto uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma

normas. Pamatojoties uz šo deleģējumu, Ministru kabinets

Noteikumu 1. pielikumā ir iekļāvis dienas uztura normas, kas

reglamentē ik dienu nodrošināmo pārtikas produktu daudzumu. Šīs

normas Ministru kabinets ir vairākkārt grozījis, tās gan

palielinot, gan samazinot.

Latvijā nedz likumos, nedz citos ārējos normatīvajos aktos nav

fiksēts ieslodzītajiem nodrošināmais enerģijas un uzturvielu

daudzums. Eiropas cietumu noteikumu komentārā norādīts, ka šādiem

nacionālajiem standartiem ir būtiska nozīme, jo pēc to izstrādes

gan iekšējās, gan ārējās uzraudzības iestādes varēs

pārliecināties par to, vai ieslodzīto vajadzības tiek

apmierinātas atbilstoši likuma prasībām [sk.: Commentary on

Recommendation Rec(2006)2 of the Committee of Ministers to member

states on the European Prison Rules. Nutrition. Rule 22].

Arī Satversmes tiesa uzsver šāda regulējuma nozīmi.

Ieslodzītajiem nepieciešamās enerģijas un uzturvielu devas ir

pastāvīgs rādītājs, ko nevar ietekmēt valsts ekonomiskā

situācija. Kā norādīts arī Eiropas cietumu noteikumu 4. punktā,

tādus ieslodzījuma apstākļus, kas aizskar cilvēktiesības, nevar

attaisnot ar līdzekļu trūkumu. Tādēļ valsts nevar enerģijas un

uzturvielu devas samazināt zem līmeņa, kas nepieciešams

ieslodzīto veselības saglabāšanai. Resursu ierobežošanas problēma

valstij jārisina ar metodēm, kas nesamazina ieslodzītajiem

nodrošināmo enerģijas un uzturvielu daudzumu.

12. Ieslodzītajiem nodrošināmo enerģijas un uzturvielu

daudzumu likumdevējs nav noteicis normatīvā aktā. Līdz ar to

apstrīdētās normas tiesiskuma izvērtēšanā Satversmes tiesa vadās

no "Ieteicamajām enerģijas un uzturvielu devām Latvijas

iedzīvotājiem", kas apstiprinātas ar Veselības ministrijas 2008.

gada 15. oktobra rīkojumu Nr.174. Šis dokuments nosaka dienā

ieteicamās enerģijas un uzturvielu, kā arī minerālvielu un

vitamīnu vidējās devas Latvijas iedzīvotājiem. "Ieteicamās uztura

devas" noteic nepieciešamo olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu,

vitamīnu un minerālvielu daudzumu, kā arī organismam nepieciešamo

enerģiju vairumam veselu cilvēku, tiklab vīriešiem kā sievietēm,

visās vecuma grupās. Vīriešiem nepieciešamās devas aprēķinātas,

par pamatu ņemot Latvijas vīriešu vidējo augumu - 175 centimetrus

un vidējo svaru - 75 kilogramus.

Satversmes tiesa jau iepriekš izmantojusi "Ieteicamās uztura

devas" ieslodzītajiem noteikto dienas uztura normu vērtēšanai

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa spriedumu

lietā Nr. 2003-15-0106). Arī Ministru kabinets un Veselības

ministrija, analizējot ieslodzīto dienas uztura normas, vadās no

"Ieteicamajām uztura devām" (sk. lietas materiālu 42.,

69.-72., 141.-142. lp.).

"Ieteicamās uztura devas" par vīriešiem ieteicamo dienas

enerģijas devu nosaka 2400 kilokalorijas. Savukārt atbilstoši

Veselības ministrijas aprēķinam dienas uztura pamatnorma

nodrošina 2319,21 kilokaloriju dienā.

Veselības ministrija pauž uzskatu, ka kopumā dienas uztura

pamatnorma atbilst "Ieteicamajām uztura devām". Ar uzturu uzņemto

olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu proporcija atbilstot

noteiktajām prasībām. Dienas uztura pamatnorma nodrošinot arī

pienācīgu balastvielu, nātrija, kālija, dzelzs, fosfora, E

vitamīna un folijskābes daudzumu. Tomēr Veselības ministrija

norāda uz atsevišķiem rādītājiem, kas "Ieteicamajām uztura devām"

neatbilst. Tā dienas uztura pamatnorma nenodrošinot nepieciešamo

kalcija, A vitamīna un C vitamīna daudzumu.

"Ieteicamās uztura devas" noteic, ka vīriešiem vajadzētu

uzņemt 1000 miligramus kalcija dienā, taču dienas uztura

pamatnorma nodrošina tikai apmēram pusi no nepieciešamā kalcija

daudzuma - 521 miligramu. Arī Rīgas Stradiņa universitātes

speciālisti secina to pašu un norāda, ka nepietiekamo kalcija

daudzumu varētu palielināt, ja ēdienkartē iekļautu piena

produktus (sk. lietas materiālu 141. lp.).

Jautājums par nepieciešamo kalcija daudzumu tika vērtēts jau

Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr.

2003-15-0106. Šajā lietā Latvijas Pārtikas centrs atzina, ka

Ministru kabineta 2002. gada 6. augusta noteikumos

Nr. 339 "Noteikumi par apcietināto, administratīvi arestēto

un administratīvi aizturēto personu uztura, mazgāšanas līdzekļu

un personīgās higiēnas līdzekļu normām" noteiktās dienas uztura

normas ir nepilnīgas. Kā galvenais tika minēts kalcija trūkums,

turklāt Latvijas Pārtikas centrs norādīja, ka ilgstošā laika

posmā šāds nesabalansēts uzturs var radīt veselības problēmas

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2003-15-0106 10. punktu). Pēc minētā sprieduma Ministru

kabinets izdarīja atbilstošus grozījumus noteikumos un dienas

uztura devu papildināja ar 60 gramiem sausā piena. Šā iemesla dēļ

tiesvedība tika izbeigta arī lietā Nr. 2005-15-03.

Ar Noteikumu pieņemšanu sausā piena deva gan darbā

iesaistītiem, gan darbā neiesaistītiem ieslodzītajiem tika

samazināta līdz 30 gramiem. Savukārt šobrīd sausā piena deva

dienas uztura pamatnormā salīdzinājumā ar sākotnējo tās apmēru ir

samazināta trīskārt un paredz vairs tikai 20 gramus sausā

piena dienā. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets

pakāpeniski sašaurinājis garantijas, kuru piešķiršana bija par

iemeslu tiesvedības izbeigšanai lietā Nr. 2005-15-03. Pašreizējā

uztura deva vairs nenodrošina nepieciešamo kalcija daudzumu.

Veselības ministrija vērš uzmanību uz to, ka mazāks par

nepieciešamo ir arī uzņemtā A un C vitamīna daudzums. Tas esot

saistīts ar apstākli, ka ieslodzīto ēdienkartē nav iekļauti

zaļumi - galvenais C vitamīna avots. Savukārt A vitamīna avots

esot sviests, siers, olas un citi produkti.

Satversmes tiesa norāda, ka C vitamīns tiek nodrošināts tikai

apmēram 30 procentu apmērā no nepieciešamā daudzuma jeb 29

miligrami no 100 miligramiem, savukārt A vitamīns - tikai apmēram

14 procentu apmērā jeb 138 mikrogrami no nepieciešamajiem

1000 mikrogramiem.

Veselības ministrija vērš uzmanību uz to, ka iegūtie dati nav

precīzi, jo uztura normās nav norādīts, kādi konkrēti dārzeņi

(arī gaļa, zivis un citi produkti) tajās ir iekļauti. Tāpat

vitamīnu daudzums pārtikas produktos mainoties pēc to termiskās

apstrādes. Vērā esot jāņem arī tas, ka ieslodzīto dienas uztura

normās iekļautos pārtikas produktus ir iespējams aizstāt ar

citiem pārtikas produktiem.

Satversmes tiesa uzsver, ka, izvēloties pārtikas produktus, kā

arī to apstrādes metodes, priekšroka dodama tādiem produktiem un

metodēm, kas nodrošina pēc iespējas lielāku trūkstošo vitamīnu un

minerālvielu daudzumu. Valstij ir pienākums nodrošināt to, ka

ieslodzīto uzturs enerģijas un uzturvielu, kā arī vitamīnu un

minerālvielu sastāva ziņā atbilst prasībām, kas noteiktas

kompetentu veselības aizsardzības iestāžu izstrādātajos

dokumentos.

13. Pieteikumu iesniedzēji pauž uzskatu, ka dienas

uztura pamatnorma nav pietiekama viņu individuālo vajadzību

apmierināšanai atbilstoši viņu augumam un svaram. Abu Pieteikumu

iesniedzēju augums pārsniedzot vidējo rādītāju par

8-10 centimetriem, un vienam no Pieteikumu iesniedzējiem arī

svars esot būtiski lielāks.

"Ieteicamās uztura devas" ir izstrādātas atbilstoši vidējiem

Latvijas iedzīvotāju auguma un svara rādītājiem un paredz vidēji

ieteicamo enerģijas, uzturvielu, vitamīnu un minerālvielu

daudzumu. Visiem pieaugušiem vīriešiem neatkarīgi no auguma,

svara, vecuma un fiziskās aktivitātes noteikta vienāda ieteicamā

deva.

Ieslodzījuma vietā nav iespējams aprēķināt katras ieslodzītās

personas ikdienas enerģijas patēriņu. Līdz ar to ir pamatota tāda

prakse, ka ieslodzīto ēdināšana tiek balstīta uz enerģijas vidējā

patēriņa un vidējo nepieciešamo uzturvielu, vitamīnu un

minerālvielu devu aprēķiniem, vienlaikus nodrošinot risinājumu

īpašiem gadījumiem. Tā, piemēram, Noteikumu 4. punkts noteic, ka

ieslodzītajiem, kuru augums pārsniedz 195 centimetrus, papildus

dienas uztura normai nosaka vēl pusi no šīs normas.

Līdz ar to Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka

Pieteikumu iesniedzējiem būtu nepieciešamas lielākas uztura devas

par tām, kas noteiktas visiem ieslodzītajiem.

14. Viens no Pieteikumu iesniedzējiem pauž uzskatu, ka

dienas uztura pamatnorma neatbilstot Satversmes 111. pantam arī

tāpēc, ka paredzot vienādu uztura normu gan darbā iesaistītiem,

gan darbā neiesaistītiem ieslodzītajiem. Savukārt Ministru

kabinets norāda, ka dienas uztura pamatnorma izstrādāta

atbilstoši "Ieteicamajām uztura devām", un tā nodrošinot

pilnvērtīgu uzturu arī tiem pieaugušajiem vīriešiem, kuri ir

iesaistīti darbā (sk. lietas materiālu 73. lp.).

No Satversmes 111. panta izriet valsts pienākums nodrošināt

to, ka pietiekamas enerģijas un uzturvielu devas saņem visi

ieslodzītie, arī tie, kuri ir iesaistīti darbā. Ja dienas uztura

normas nodrošinātu pietiekamu uzturu arī darbā iesaistītiem

ieslodzītajiem, tad Satversmes 111. pants pats par sevi neprasītu

viņiem paredzēt lielākas enerģijas un uzturvielu devas. Līdz ar

to apstāklis, ka darbā iesaistītiem un darbā neiesaistītiem

ieslodzītajiem noteikta vienāda dienas uztura norma, pats par

sevi neaizskar Satversmes 111. pantā noteiktās tiesības uz

veselību.

"Ieteicamās uztura devas" ir attiecināmas uz visām brīvībā

esošām personām, proti, uz visām tām personām, kuras ir

nodarbinātas un piekopj mērenas fiziskas aktivitātes. Veselības

ministrija norāda, ka individuālos gadījumos ir iespējams

aprēķināt organismam nepieciešamo enerģiju atbilstoši fiziskās

aktivitātes koeficientam. Nepieciešamība pēc uztura ir lielāka

personām, kuras veic tādus smagus fiziskus darbus kā meža

izstrāde, ceļu remonts, lauksaimniecības un tamlīdzīgi darbi, vai

personām, kurām vismaz četras reizes nedēļā ir sporta treniņi vai

sacensības (sk. lietas materiālu 83. lp.). Šādas

intensitātes darbi un sportiskās aktivitātes ieslodzījuma vietās

nav pieejami.

Vienlaikus, izstrādājot dienas uztura normas, valstij jāņem

vērā Eiropas cietumu noteikumu 22. punktā noteiktais, proti, ka

ieslodzītie jānodrošina ar enerģētiski pietiekamu uzturu,

citastarp ievērojot viņu veicamā darba raksturu. Turklāt arī

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77. panta trešajā daļā ir

noteikts, ka uztura normas diferencē atkarībā no notiesāto

veicamā darba rakstura. Līdz ar to valstij būtu jānodrošina, ka

enerģijas, uzturvielu, minerālvielu un vitamīnu devas ir

pietiekamas arī tiem ieslodzītajiem, kuri iesaistīti darbos, kas

pārsniedz mērenas fiziskas aktivitātes.

15. Ievērojot minēto, secināms, ka kopumā dienas uztura

pamatnorma ir pietiekama un nerada tūlītēju veselības

apdraudējumu. Tomēr atsevišķas minerālvielas un vitamīnus tā

nenodrošina atbilstoši "Ieteicamajās uztura devās" norādītajam.

Kā Satversmes tiesa konstatējusi jau iepriekš, ilgstošā laika

posmā šāds nesabalansēts uzturs var radīt veselības problēmas

(sk. Satversmes tiesas 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2003-15-0106 10. punktu). Tātad, lai nodrošinātu

ieslodzīto dienas uztura pamatnormas pietiekamību veselības

saglabāšanai arī ilgā laika posmā un līdz ar to atbilstību

Satversmes 111. pantam, valstij ir pienākums novērst tās

neatbilstību "Ieteicamajām uztura devām".

16. Atzīstot kādu normu par neatbilstošu Satversmei,

Satversmes tiesai jālemj par brīdi, ar kuru šī norma zaudēs

spēku. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma jeb dienas

uztura pamatnorma spēku zaudē ar sprieduma spēkā stāšanās brīdi,

ieslodzītajām personām dienā nodrošināmo pārtikas veidu un

daudzumu neregulētu neviens normatīvais akts. Šāda situācija

ieslodzīto personu pamattiesības aizskartu vēl vairāk nekā

apstrīdētās normas spēkā esamība. Tādēļ Satversmes tiesai ir

jānosaka termiņš, līdz kuram novēršama apstrīdētās normas

neatbilstība Satversmes 111. pantam. Lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai jārēķinās arī ar

to, ka valsts institūcijām var būt nepieciešams laiks, lai veiktu

atbilstošus grozījumus normatīvajā regulējumā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2006. gada

19. decembra noteikumu Nr.1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu

uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 1.

pielikumā ietverto dienas uztura pamatnormu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 111. pantam un spēku zaudējušu no

2010. gada 1. jūnija.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris