18. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

18.1. No pieteikuma secināms, ka, pēc Pieteikuma

iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, nosakot tādu tiesisko

regulējumu, kas ļautu brīvības atņemšanas iestādes

administrācijai katru gadījumu vērtēt individuāli.

Arī tiesībsargs uzskata, ka saudzējošāks līdzeklis ir tāds

regulējums, kas ļautu brīvības atņemšanas iestādes

administrācijai, ņemot vērā soda režīmu un mērķi, katrā gadījumā

individuāli lemt par atļauju notiesātajam izmantot personisko

datoru. Jau šobrīd apstrīdētajā normā noteiktos priekšmetus

notiesātais drīkstot lietot tikai pēc brīvības atņemšanas

iestādes administrācijas atļaujas saņemšanas. Tāpat Ministru

kabinets esot tiesīgs ierobežot tādu ierīču kā datori

izmantošanas laiku un vietu vai paredzēt, ka notiesātais datoru

var izmantot tikai brīvības atņemšanas iestādes darbinieka

uzraudzībā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 14. lp.). I.

Švarca uzsver, ka jau šobrīd personisko datortehniku atļauts

izmantot atklātajos cietumos, turklāt tā tiekot regulāri

pārbaudīta. Neesot nekādu šķēršļu tam, lai Ministru kabinets

līdzīgu kārtību attiecinātu arī uz slēgtajiem un daļēji

slēgtajiem cietumiem. Tāpat esot iespējams tiesību normās definēt

kritērijus, pēc kuriem nosakāms aizliegums notiesātajam izmantot

personisko datoru (sk. lietas materiālu 3. sēj. 22.-26.

lp.).

Turpretim Ministru kabinets uzskata, ka nepastāv citi

līdzekļi, ar kuriem notiesāto personu tiesības tiktu ierobežotas

mazāk, bet leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Ja notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji slēgtajos

cietumos, tiktu atļauts mācību nolūkiem izmantot personisko

datortehniku, tad brīvības atņemšanas iestādes administrācijai

būtu jānodrošina katra notiesātā glabāšanā esošā datora regulāra

pārbaude. Tas prasītu nesamērīgu personāla resursu un tehnisko

līdzekļu piesaisti.

18.2. Saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro daļu

tajā paredzēto sodu, tostarp brīvības atņemšanas soda, mērķis ir

aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo

personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto

personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu

likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Savukārt brīvības atņemšanas iestādēm, izpildot kriminālsodu, ir

jāgādā par šo mērķu sasniegšanu, papildus nodrošinot tiesisku un

drošu cietuma vidi, kā arī nepieļaujot pārkāpumus un citas

nekārtības.

Atbilstoši Kodeksa 13. panta pirmajai daļai brīvības

atņemšanas sodu izpilda slēgtajā cietumā, daļēji slēgtajā

cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādēs

nepilngadīgajiem. Brīvības atņemšanas soda izpildes pamatprincips

ir tāds, ka notiesātie atrodas obligātā izolācijā un uzraudzībā,

lai viņiem nebūtu iespējas izdarīt jaunus noziedzīgus

nodarījumus. Tāpat no notiesātajiem tiek prasīta viņiem noteikto

pienākumu precīza izpilde. Papildus tam atkarībā no režīma

apstākļiem, konkrētā notiesātā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

rakstura, viņa personības un uzvedības var tikt noteikti arī

zināmi ierobežojumi (sk. Kodeksa 41. panta pirmo daļu).

Tādējādi atrašanās brīvības atņemšanas iestādē ir nesaraujami

saistīta ar dažādiem personas tiesību ierobežojumiem, kas izriet

no brīvības atņemšanas soda būtības un tā piemērošanas mērķiem un

ir neatņemama šā soda iezīme.

Eiropas cietumu noteikumi paredz, ka pret visām personām,

kurām atņemta brīvība, jāizturas, ievērojot to cilvēktiesības.

Personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālus nepieciešamos

ierobežojumus, kas ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, kura

sasniegšanai tie noteikti (sk. Eiropas cietumu noteikumu 1. un

3. punktu).

Kā jau iepriekš tika norādīts, tikai notiesātais, kurš sodu

izcieš atklātajā cietumā, ar brīvības atņemšanas iestādes

priekšnieka atļauju drīkst glabāt personisko datortehniku, arī ar

interneta pieeju, ja viņam tā nepieciešama izglītības iegūšanai.

Savukārt tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos vai

daļēji slēgtajos cietumos, šāda iespēja nav. Proti, no

apstrīdētās normas izriet, ka šādu brīvības atņemšanas iestāžu

administrācija ir tiesīga lemt par atļauju notiesātajiem izmantot

vienīgi šajā normā minēto sadzīves tehniku. Tā kā starp

apstrīdētajā normā uzskaitītajiem priekšmetiem nav minēta

personiskā datortehnika, par tās izmantošanu slēgtajos un daļēji

slēgtajos cietumos attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes

administrācija nav tiesīga lemt. Arī Ieslodzījuma vietu pārvalde

2018. gada 4. jūlija lēmumā Pieteikuma iesniedzējam norādījusi,

ka tā nav tiesīga atļaut viņam doktora disertācijas izstrādāšanai

izmantot personisko portatīvo skaitļotāju, jo tiesību normas,

tostarp apstrīdētā norma, šāda priekšmeta lietošanu neparedz

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 6.-7. lp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot ierobežojumu, kurš

liedza ieslodzītajiem izmantot datoru ar interneta pieslēgumu,

kas nepieciešams augstākās izglītības iegūšanai, norādījusi, ka

jebkuram ieslodzīto personu pamattiesību, tostarp tiesību uz

izglītību, ierobežojumam jābūt pamatotam, pat ja to attaisno

drošības apsvērumi, tostarp nepieciešamība novērst jaunu

noziegumu izdarīšanu vai nodrošināt kārtību ieslodzījuma vietā.

Valstij ir jārod līdzsvars starp personas tiesībām uz izglītību

un valsts iespējām šīs tiesības nodrošināt. Atsakot personai

iespēju izmantot datoru ar interneta pieslēgumu, dalībvalsts

tiesas nebija detalizēti izanalizējušas drošības riskus, ko rada

tā izmantošana ieslodzījuma vietā, tādēļ Eiropas Cilvēktiesību

tiesa atzina, ka ir pārkāpts Konvencijas Pirmā protokola 2. pants

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 18. jūnija

sprieduma apvienotajās lietās "Mehmet Resit Arslan

and Orhan Bingöl v. Turkey", pieteikumi Nr. 47121/06,

13988/07 un Nr. 34750/07, 55.,57. un 69. punktu).

Satversmes tiesa norāda: lai nodrošinātu līdzsvaru starp

personas, kura pēc noteiktu prasību izpildes ir uzņemta doktora

studiju programmā, tiesībām turpināt studijas augstākā līmeņa

izglītības iegūšanai un nepieciešamību nodrošināt kārtību un

drošību ieslodzījuma vietā, normatīvajam regulējumam ir jādod

brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par

atļauju vai aizliegumu izmantot studiju turpināšanai

nepieciešamos palīglīdzekļus arī tiem notiesātajiem, kuri sodu

izcieš daļēji slēgtos vai slēgtos cietumos. Šāda kārtība būtu

iespējama, ja apstrīdētā norma paredzētu, ka pēc individuāla

apstākļu izvērtējuma brīvības atņemšanas iestādes administrācija

ir tiesīga atļaut notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, kas viņam

nepieciešami studiju turpināšanai. Vai un tieši kāda veida

palīglīdzekļu, tostarp personiskās datortehnikas, izmantošana

notiesātajam var tikt atļauta, tas atkarīgs no katra gadījuma

individuālajiem apstākļiem.

Brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības katrā

gadījumā individuāli izvērtēt, vai notiesātajam var dot atļauju

izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai, notiesātajam nebūt

negarantē to, ka konkrētā palīglīdzekļa, piemēram, datora,

izmantošana viņam noteikti tiks atļauta. Ja pēc individuāla

apstākļu izvērtējuma ir konstatējami drošības vai kārtības

apdraudējuma riski, brīvības atņemšanas iestādes administrācija

var atteikt personai iespēju izmantot konkrēto palīglīdzekli,

piemēram, datoru. Saskaņā ar Kodeksa 47.1 panta otro

daļu sūdzību par brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumu

neatļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku var

iesniegt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam.

Tāds regulējums, kas ļautu katrā gadījumā individuāli

izvērtēt, vai notiesātajam var dot atļauju izmantot

palīglīdzekļus studiju turpināšanai, mazāk ierobežotu notiesāto

pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad drošības riski netiek

konstatēti, notiesātais drīkstētu izmantot šādus līdzekļus.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību dod

indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai un iekļauties

pilsoniskajā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu).

Notiesātais, izciešot brīvības atņemšanas sodu, ir izolēts no

sabiedrības. Šī izolācija ietekmē viņa fizisko un emocionālo

veselību, tāpēc ir svarīgi nodrošināt notiesātajam izglītības

pieejamību. Turklāt izglītība ieslodzījuma vietā ir svarīga, lai

veicinātu sociāli pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos

notiesātajā un viņa pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc soda

izciešanas. Izglītība ir viens no sociālās rehabilitācijas

galvenajiem līdzekļiem (sk. Ministru kabineta 2015. gada 24.

septembra rīkojumu Nr. 580 "Par ieslodzīto resocializācijas

pamatnostādnēm 2015.-2020. gadam").

Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Padomes Ministru komitejas

1989. gada 13. oktobra ieteikumos Nr. R (89)12 "Par

izglītību ieslodzījuma vietās" uzsvērta izglītības nozīme

notiesātā personības attīstībā un apstākļu ieslodzījuma vietā

uzlabošanā. Arī Eiropas cietumu noteikumos norādīts, ka ikvienā

ieslodzījuma vietā tās administrācija cenšas sniegt notiesātajam

iespēju apgūt pēc iespējas plašākas izglītības programmas, kas

atbilst viņa individuālajām vajadzībām un centieniem (sk.

Eiropas cietumu noteikumu 28.1. punktu). Lai gan Eiropas

cietumu noteikumiem nav juridiski saistoša rakstura, Satversmes

tiesa atzīst, ka tie ietver vadlīnijas, kas raksturo attieksmi

pret notiesātajiem Eiropas kultūrtelpā.

Satversmes tiesa nesaskata pamatu Ministru kabineta

apgalvojumam, ka valstij šāda kārtība būtu pārmērīgi apgrūtinoša.

Jau šobrīd to notiesāto, kuri sodu izcieš atklātajos cietumos,

personiskā datortehnika tiek pakļauta regulārām pārbaudēm (sk.

Kodeksa 41. panta sesto daļu). Turklāt to notiesāto skaits,

kuri, atrodoties ieslodzījuma vietā, studē augstākās izglītības

programmās, ir salīdzinoši neliels. Proti, saskaņā ar

Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegto informāciju 2018. gadā

kopumā izglītību dažādās programmās iegūst 1574 notiesātie, no

tiem pieci - augstākās izglītības programmās (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 70. lp.). Jāņem vērā arī tas, ka atsevišķos

gadījumos notiesātajam nebūs nepieciešami palīglīdzekļi,

piemēram, speciāla datortehnika, un viņš studijas augstākā līmeņa

izglītības iegūšanai varēs turpināt, izmantojot tikai

ieslodzījuma vietā esošos datorus. Jautājums par to, vai šāda

palīglīdzekļa, piemēram, datortehnikas, izmantošana ir objektīvi

nepieciešama, jāizlemj, veicot individuālu apstākļu izvērtējumu

katrā konkrētajā gadījumā.

Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, kas

mazāk ierobežotu personai Satversmes 112. panta pirmajā teikumā

noteiktās pamattiesības, bet ļautu pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi - sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegt tādā

pašā kvalitātē.

Tādējādi ierobežojums neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā

neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības

lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju

turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, neatbilst

Satversmes 112. pantam.