Par Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 423 "Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi" 40. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam

19. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai.

19.1. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā,

ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka izskatāmajā gadījumā

apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam piemērota 2018. gada 26.

jūnijā, kad brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks liedzis

viņam saņemt un lietot personisko datortehniku (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 8. lp.). Minētais datums uzskatāms par

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi.

Administratīvais process iestādē noslēdzies ar Ieslodzījuma

vietu pārvaldes priekšnieka 2018. gada 4. jūlija lēmumu, ar kuru

noraidīta Pieteikuma iesniedzēja sūdzība par brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieka lēmumu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

6.-7. lp.). Saskaņā ar Kodeksa 47.1 panta otro

daļu minētais lēmums nav pārsūdzams.

Pieteikuma iesniedzējs 2018. gada 30. novembrī tika atbrīvots

no brīvības atņemšanas soda izciešanas. Tomēr apstrīdētā norma,

lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko viņam radījusi

tās piemērošana, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju ir atzīstama

par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

19.2. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā

neesošu, līdz brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu

tiesisko regulējumu, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013.

gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 16.1.

punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma

pieņemšanai notiesāto tiesības aizsargājamas, tieši piemērojot

Satversmes 112. pantu un šajā spriedumā ietvertās atziņas.