20. pants

Turklāt Satversmes tiesa vērš Ministru kabineta

uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma, kā arī citas Noteikumu Nr.

423 normas, kas attiecas uz priekšmetu lietošanu brīvības

atņemšanas iestādē, ir formulētas tādējādi, ka nosaka

priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt. Tas nozīmē, ka

brīvības atņemšanas iestādes administrācijai nav tiesību atļaut

notiesātajam lietot citus, šajās tiesību normās neminētus

priekšmetus, pat ja ar to lietošanu netiktu apdraudēta kārtība un

drošība ieslodzījuma vietā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus

personai Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumus. Tāpēc

Ministru kabinetam ir pienākums apsvērt, kā konkrētais tiesiskais

regulējums būtu pilnveidojams. Satversmes tiesa jau vērsusi

uzmanību uz to, ka ir iespējams izvēlēties citu veidu, kā

regulējams jautājums par brīvības atņemšanas iestādēs glabājamiem

priekšmetiem. Piemēram, ir iespējams izstrādāt to priekšmetu

sarakstu, kurus notiesātajam glabāt ir aizliegts. Tāpat varētu

definēt kritērijus, pēc kuriem izšķirams, kādu priekšmetu

glabāšana ir aizliedzama, vai uzskaitīt tos priekšmetus, kuru

glabāšana ir atļauta, turklāt paredzot brīvības atņemšanas

iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju glabāt citus

priekšmetus, ja notiesātais to lūdz (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 14.2.

punktu).

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: