3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 112. pantam.

Pieteikuma iesniedzējam brīvības atņemšanas iestādē doktora

disertācijas izstrādei bijis nepieciešams jaudīgs jaunākās

paaudzes dators ar pietiekami jaunu programmnodrošinājumu. Tomēr

Noteikumi Nr. 423, tostarp apstrīdētā norma, neparedzot

notiesātajiem tiesības kamerās un koplietošanas telpās izmantot

personisko datoru. Atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa

(turpmāk - Kodekss) 41. panta sestajai daļai personisko

datortehniku ar pieeju internetam drīkstot izmantot vienīgi tie

notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos cietumos, ja ir saņemta

brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauja un ja dators ir

nepieciešams notiesātā izglītības apguves vai nodarbinātības

nodrošināšanai. Turklāt minētā datortehnika tiekot pakļauta

pārbaudei. Turpretim notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos,

daļēji slēgtajos cietumos vai audzināšanas iestādēs

nepilngadīgajiem, šādu personisko datortehniku izmantot esot

aizliegts. Šajās brīvības atņemšanas iestādēs notiesātajiem esot

iespēja, saņemot iestādes priekšnieka atļauju, izmantot iestādes

datorus.

No Satversmes 112. panta pirmā teikuma izrietot tiesības uz

augstāko izglītību. Tiesības studēt doktorantūrā patiešām

ietilpstot Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā, taču no

tām neizrietot valsts pienākums nodrošināt visām personām

studijas doktorantūrā. Valstij esot pienākums nodrošināt vienīgi

pamatizglītības apguvi nepilngadīgajiem, bet neesot pienākuma

nodrošināt vidējās un augstākās izglītības apguvi, kā arī šādas

izglītības apguvei nepieciešamos tehniskos līdzekļus

pieaugušajiem brīvības atņemšanas iestādēs. Tomēr valsts, ciktāl

tas ir iespējams, arī notiesātajiem, kuri izcieš sodu brīvības

atņemšanas iestādēs, nodrošinot iespēju studēt augstskolā.

Atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtajai informācijai

2018. gadā augstākās izglītības programmās bijuši iesaistīti

pieci notiesātie.

Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības uz notiesātajiem

esot attiecināmas vienīgi tiktāl, ciktāl šīs pamattiesības nav

ierobežotas un ir savienojamas ar soda izciešanas mērķi un

ieslodzījuma režīmu. Ņemot vērā soda izciešanas režīma prasības

un soda izpildes specifiku, notiesātais tiesības studēt

augstskolā nevarot īstenot tādā pašā kārtībā un apjomā, kādā tās

var īstenot persona ārpus brīvības atņemšanas iestādes.

Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja doktora disertācijas

izstrādei izmantot brīvības atņemšanas iestādes datoru, tomēr

viņš no tā atteicies. Turklāt neesot konstatējami apstākļi, kas

liecinātu par to, ka doktora disertācijas izstrāde bija

steidzama. Pieteikuma iesniedzējs studējot doktorantūrā kopš

2006. gada, un neesot saprotams, kādēļ tieši brīvības atņemšanas

iestādē, kur viņš pavadīja astoņus mēnešus un septiņas dienas,

viņam bija nepieciešams portatīvais skaitļotājs. Brīvības

atņemšanas iestādē viņš esot varējis veikt citas doktora

disertācijas izstrādei nepieciešamās darbības. Līdz ar to neesot

aizskartas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 112. pantā

paredzētās tiesības studēt doktorantūrā.

Noteikumi Nr. 423 esot izdoti, pamatojoties uz Kodeksa 11.

panta piekto daļu un 47. panta pirmo daļu. Minētās tiesību normas

pilnvarojot Ministru kabinetu izstrādāt brīvības atņemšanas

iestāžu iekšējās kārtības noteikumus un reglamentēt to, kādus

priekšmetus notiesātajiem ir atļauts glabāt. Tādējādi no

apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu. Tas esot noteikts tādēļ, lai brīvības

atņemšanas iestādēs nodrošinātu kārtību un drošību, aizliedzot

tādu priekšmetu izmantošanu, ar kuriem var tikt izdarītas

neatļautas darbības. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība.

Aizliegums notiesātajiem saņemt un glabāt personisko datoru

novēršot iespēju datoru izmantot tādu darbību veikšanai, kuras

var apdraudēt sabiedrības drošību, tādēļ ierobežojums esot

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ja notiesātajiem slēgtajā

vai daļēji slēgtajā cietumā tiktu atļauta personiskā datora

saņemšana un glabāšana, brīvības atņemšanas iestādes

administrācijai būtu nepieciešams regulāri pārbaudīt katru

notiesātā glabāšanā esošo datoru. Šādai pārbaudei būtu

nepieciešama arī ļoti apjomīga personāla resursu un tehnisko

līdzekļu piesaiste. Tātad nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi,

ar kuriem būtu sasniedzams pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis. No Satversmes 112. panta neizrietot valsts pienākums

notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs izglītības apguves

procesā nodrošināt pieeju tieši tādam datoram, kas atbilstu katra

notiesātā individuālajām vēlmēm un vajadzībām. Apstrīdētā norma

neliedzot notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs iegūt visu

līmeņu izglītību, ciktāl izglītības iegūšanas kārtība nav

pretrunā ar soda izciešanas mērķi un režīmu.