14. pants

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi nav iespējams

sasniegt ar notiesātā pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē pastāvošā

prakse.

14.1. Atbildes, ko brīvības atņemšanas iestādes

ir sniegušas uz jautājumiem par reliģisko priekšmetu glabāšanu,

apliecina: vairākās brīvības atņemšanas iestādēs, tostarp arī

slēgta tipa cietumos, šādu priekšmetu glabāšana tiek atļauta,

veicot individuālu izvērtējumu. Kārtība, kādā tiek pieņemts

lēmums par reliģiskā priekšmeta glabāšanu, izvērtējot konkrētā

priekšmeta pazīmes un citus individuālus apstākļus, pati par sevi

ir uzskatāma par notiesātā pamattiesības mazāk ierobežojošu

līdzekli.

Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka šādā veidā

leģitīmais mērķis tiktu sasniegts mazākā mērā nekā vispār

aizliedzot glabāt reliģiskos priekšmetus. Vēl jo vairāk, fakts,

ka šāda prakse atsevišķās brīvības atņemšanas iestādēs jau

pastāv, norāda uz to, ka reliģiskie priekšmeti nerada tik lielu

apdraudējumu sabiedrības drošībai un citu cilvēku tiesībām, lai

to glabāšana tiktu aizliegta pilnībā.

14.2. Likumdevēja dotajā deleģējumā Ministru

kabinetam noteikt brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības

noteikumus nav saskatāms likumdevēja nolūks šādā veidā ierobežot

notiesāto reliģiskās pārliecības paušanas brīvību. Latvijas Sodu

izpildes kodeksā Ministru kabinets ir vispārīgi pilnvarots

noteikt, kādus priekšmetus notiesātie var glabāt pie sevis.

Izstrādājot attiecīgo regulējumu, Ministru kabinetam ir pienākums

ņemt vērā personu pamattiesības, tajā skaitā reliģiskās

pārliecības brīvību.

Ministru kabinetam bija iespēja izvēlēties citu veidu,

kā regulēt jautājumu par brīvības atņemšanas iestādēs glabājamiem

priekšmetiem. Piemēram, izstrādāt to priekšmetu sarakstu, kurus

notiesātajiem ir aizliegts glabāt. Tāpat var definēt kritērijus,

pēc kuriem izšķirams, kādu priekšmetu glabāšana aizliedzama, vai

uzskaitīt tos priekšmetus, kuru glabāšana ir atļauta, vienlaikus

paredzot iespēju lemt par citu priekšmetu glabāšanu, ja to lūdz

notiesātais.

Turklāt Pielikuma 2. punkts noteic, ka to

priekšmetu kopējais svars, kurus notiesātajiem ir atļauts glabāt,

nedrīkst pārsniegt 30 kilogramus. Atsevišķiem priekšmetiem

paredzēts arī izmēru ierobežojums. Arī šāds priekšmetu svara un

izmēra ierobežojums, kuru var uzskatīt par personas tiesības

mazāk ierobežojošu līdzekli, kalpotu leģitīmā mērķa sasniegšanai

un ļautu izvairīties no tādas situācijas, ka notiesātais vēlas

glabāt kādu noteikumiem neatbilstošu reliģisko

priekšmetu.

14.3. Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda

visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut

viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-42-01

17.2. punktu).

Līdz ar to secināms, ka pastāv notiesātā pamattiesības

mazāk ierobežojoši līdzekļi un no apstrīdētās normas izrietošais

pamattiesību ierobežojums nav nepieciešams leģitīmā mērķa

sasniegšanai.