15. pants

Arī no Eiropas cietumu noteikumiem izriet

valsts pienākums nodrošināt notiesātajiem iespēju glabāt

reliģiskos priekšmetus. Eiropas cietumu noteikumu

29.2. punkts paredz: cik vien tas iespējams, notiesātajiem

nosakāms tāds režīms, lai tie citastarp varētu nodoties savai

reliģiskajai pārliecībai (to practice their religion), kas

ietver arī nepieciešamību izmantot reliģiskos

priekšmetus.

Atsevišķos gadījumos brīvības atņemšanas iestādes lēmums

atļaut notiesātajam glabāt kādu reliģisko priekšmetu ir novērsis

Satversmes 99. pantā paredzēto pamattiesību aizskārumu.

Tādēļ apstākļu individuāla izvērtēšana ir vērtējama atzinīgi.

Tomēr prakse dažādās brīvības atņemšanas iestādēs atšķiras, jo

kārtība, kādā notiesātajiem atļaut vai aizliegt glabāt reliģiskos

priekšmetus, nav noteikta normatīvajā aktā. Līdz ar to ir

iespējams, ka pret personām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos,

attieksme ir atšķirīga un var rasties tiesiskās vienlīdzības

principa pārkāpumi. Tādēļ Ministru kabinetam ir pienākums noteikt

vienotus principus, lai brīvības atņemšanas iestāžu praksi

padarītu atbilstošu pamattiesību prasībām.

Vienlaikus jāņem vērā arī doktrīnā norādītais, ka

atsevišķos gadījumos notiesātie reliģijas brīvību var izmantot kā

ieganstu citu mērķu sasniegšanai, piemēram, lai iegūtu

priekšrocības, kas viņiem citādi nebūtu pieejamas

[sk. van Dijk P. et al. (eds). Theory and Practice of the

European Convention on Human Rights. 4th ed. - Antwerpen,

Oxford : Intersentia, 2006, p. 313]. Tāpēc

Satversmes tiesa neapšauba nepieciešamību noteikt zināmus

ierobežojumus reliģisko priekšmetu glabāšanai.

Normatīvajam regulējumam ir jādod brīvības atņemšanas

iestādes administrācijai iespēja lemt par atļauju vai aizliegumu

notiesātajiem glabāt reliģiskos priekšmetus, ņemot vērā konkrētā

gadījuma individuālos apstākļus, un vienlaikus jāpanāk, ka prakse

ir balstīta uz vienotiem principiem. Šāds risinājums nodrošinātu

to, ka labums, ko no indivīda pamattiesību ierobežojuma iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Tādējādi no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 99. pantam.