3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - norāda, ka reliģijas brīvība sevī ietver

tiesības uz iekšējo ticību, kas ir absolūtas tiesības, un

tiesības uz reliģiskās pārliecības paušanu, kas nav absolūtas

tiesības. Reliģiskās pārliecības paušanu varot ierobežot ar

likumu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā,

lai uzturētu sabiedrisko drošību, aizsargātu sabiedrisko kārtību,

veselību, tikumību vai arī citu cilvēku tiesības un

brīvības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk

- Konvencija) 9. pants aizsargā nevis katru darbību, kuru

cilvēks veic, balstoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem, bet

vienīgi tādas darbības, kas veido reliģiskās pārliecības paušanu

vispārīgi akceptētā veidā, piemēram, dievkalpojumus. Turklāt,

izmantojot reliģijas brīvību, indivīdam esot jāņem vērā tās

situācijas specifika, kurā viņš atrodas.

Ministru kabinets norāda: no baznīcu tiesību aspekta

raugoties, reliģiska kulta priekšmetu lietošana netiek atsevišķi

nošķirta vai kā citādi akcentēta. Turklāt šādi priekšmeti ne

vienmēr esot nepieciešami reliģiskās pārliecības paušanai.

Aizliedzot notiesātajam glabāt un izmantot lūgšanu krelles,

netiekot pārkāptas viņa tiesības brīvi pievērsties attiecīgajai

reliģijai un piekopt attiecīgus rituālus.

Notiesātā pamattiesību ierobežojums, kas liedz glabāt

pie sevis kamerā un lietot reliģiskos priekšmetus, esot noteikts,

balstoties uz likumu, jo Noteikumi Nr. 423 esot izdoti

likumā noteiktajā kārtībā un atbilstoši Saeimas

deleģējumam.

Noteikumos Nr. 423 ietvertais regulējums esot

vērsts uz kārtības nodrošināšanu brīvības atņemšanas iestādē.

Esot nepieciešams ierobežot notiesātajiem pie sevis glabājamo

priekšmetu veidus un apjomus un atļaut notiesātajiem pie sevis

glabāt minimālu daudzumu priekšmetu, kas nepieciešami higiēnas

uzturēšanai un personas pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to

visus pārējos priekšmetus, tajā skaitā reliģiskos priekšmetus,

glabāt esot aizliegts. Tāpat par pamatotu mērķi esot atzīstama

citu notiesāto, kā arī personāla tiesību un drošības

aizsardzība.

Ministru kabinets norāda, ka brīvības atņemšanas sods

pats par sevi ietver tam raksturīgus pamattiesību ierobežojumus,

ciktāl tas nepieciešams soda mērķa sasniegšanai. Kriminālsods kā

valsts piespiedu mehānisms tiekot īstenots ne tikai kā noteiktu

rīcības iespēju atņemšana un tiesību ierobežošana, lai labotu

notiesāto, bet arī kā speciālās un ģenerālās prevencijas

līdzeklis, respektīvi, kriminālsoda mērķis esot pasargāt

notiesāto no jaunu kriminālnodarījumu izdarīšanas un likt arī

citiem sabiedrības locekļiem atturēties no

noziegumiem.

Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums esot jāvērtē kontekstā ar citām

reliģiskās pārliecības paušanas iespējām, kas notiesātajiem

tiekot nodrošinātas brīvības atņemšanas iestādēs. Garīgās aprūpes

pasākumi notiesātajiem tiekot organizēti šādos virzienos:

dievkalpojumi, koncerti, reliģiskās literatūras izpētes

nodarbības, reliģiska satura filmu demonstrēšana un individuālas

pastorālās sarunas. Arī likumā noteiktā kārtībā reģistrētās

reliģiskās organizācijas piedaloties notiesāto garīgajā

aprūpē.

Izvērtējot sodu izpildi reglamentējošās normas, esot

konstatējams, ka starptautiskās cilvēktiesības neparedz obligātu

valsts pienākumu garantēt katra notiesātā vēlmēm atbilstošu

reliģijas brīvības īstenošanas kārtību brīvības atņemšanas

iestādē, tostarp tiesības glabāt pie sevis reliģiskos

priekšmetus, bet uzliek valstij pienākumu iedzīvināt tiesību uz

reliģijas brīvību būtību un vispārējo saturu.

Līdz ar to normatīvie akti nodrošinot notiesātajam

reliģijas brīvības minimumu un ierobežojums esot

samērīgs.