7. pants

Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Baznīca ir atdalīta no valsts."

7.1. Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības

brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām demokrātiskā

sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida reliģiskus,

nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības pieņemt

reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas. Reliģiskā

pārliecība šā panta izpratnē ir tulkojama plaši. Turklāt

aizsargāta tiek ne vien reliģiskās pārliecības esamība, bet arī

tās paušana.

Atklājot Satversmes 99. panta saturu, Satversmes

tiesai jāņem vērā starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un to

piemērošanas prakse. Satversmes 99. pantam līdzīga norma ir

ietverta Konvencijas 9. pantā un Apvienoto Nāciju

Organizācijas (turpmāk - ANO) Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts)

18. pantā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzinusi, ka

tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību ir viens no

demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Šo tiesību reliģiskā

dimensija ir svarīgs elements, kas veido ticīgo identitāti un

dzīves uzskatus, bet tā ir vērtība arī ateistiem, agnostiķiem,

skeptiķiem un nepārliecinātajiem (sk., piemēram, ECT

2001. gada 13. decembra sprieduma lietā "Metropolitan

Church of Bessarabia and Others v. Moldova", iesniegums

Nr. 45701/99, 114. punktu un 2006. gada

5. oktobra sprieduma lietā "The Moscow Branch of the

Salvation Army v. Russia", iesniegums Nr. 72881/01,

57. punktu).

7.2. Satversmes 116. pants nosaka: "Personas

tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā,

deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt

otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var

ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu

cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu

pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības

paušanu."

Tāpat kā no Konvencijas 9. panta un Pakta

18. panta, arī no Satversmes 99. panta, aplūkojot to

kopsakarā ar Satversmes 116. pantu, izriet, ka tiek nošķirts

reliģiskās pārliecības iekšējais aspekts (forum internum)

un tiesības nodoties reliģijai jeb reliģiskās pārliecības paušana

kā tiesību uz reliģijas brīvību ārējā izpausme (forum

externum). ECT norādījusi: lai gan reliģijas brīvība primāri

ir cilvēka iekšējās apziņas jautājums, tomēr tā attiecas arī uz

tiesībām nodoties savai reliģijai jeb paust savu reliģiju

(sk. ECT 1993. gada 25. maija sprieduma lietā

"Kokkinakis v. Greece", iesniegums Nr. 14307/88,

31. punktu).

Satversmē nav dots skaidrojums jēdzienam "reliģiskās

pārliecības paušana", savukārt Konvencijas 9. pantā un Pakta

18. pantā norādīts, ka reliģiskās pārliecības paušana ietver

kultu piekopšanu, reliģisku un rituālu ceremoniju izpildīšanu un

mācību sludināšanu. ANO Cilvēktiesību komiteja Vispārējā

komentārā Nr. 22 par tiesībām uz domu, apziņas un reliģijas

brīvību (turpmāk - Vispārējais komentārs Nr. 22) norādījusi,

ka reliģiskās pārliecības paušana ietver arī reliģisko priekšmetu

lietošanu (sk. ANO Cilvēktiesību

komitejas 1993. gada 30. jūlija Vispārējā

komentāra Nr. 22 par tiesībām uz domu, apziņas un reliģijas

brīvību 4. punktu,

http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/0/9a30112c27d1167cc12563ed004d8f15,

aplūkots 2011. gada 1. martā).

Saskaņā ar Satversmes 116. pantu ierobežojama ir

vienīgi reliģiskās pārliecības paušana, nevis Satversmes

99. pantā minētās tiesības kopumā. Domas un apziņas brīvības

ārējie aspekti ir cieši saistīti ar Satversmes 100. pantā

garantēto vārda brīvību un pakļaujami demokrātiskā sabiedrībā

nepieciešamiem ierobežojumiem. Tādējādi domas, apziņas un

reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas.

Līdzīgu pieeju ir atzinusi gan ECT (sk. ECT sprieduma

lietā "Kokkinakis v. Greece" 33. punktu), gan ANO

Cilvēktiesību komiteja (sk. Vispārējā komentāra

Nr. 22 3. un 4. punktu).