12. pants

Satversmes 111. pants nosaka: "Valsts aizsargā

cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības

minimumu."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 111. panta

izriet valsts pienākums ievērot, aizsargāt un

nodrošināt personas tiesības uz veselību. Pienākums

ievērot tiesības uz veselību - tas nozīmē, ka valstij ir

jāatturas no iejaukšanās personas tiesībās un brīvībās. Tātad

jāatturas arī no tādām darbībām, kas ierobežo katras personas

iespējas pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību.

Pienākums aizsargāt tiesības uz veselību - tas nozīmē, ka

valstij ir jāaizsargā persona no citu privātpersonu iejaukšanās

tās pamattiesību realizācijā. Savukārt pienākums

nodrošināt tiesības uz veselību - tas nozīmē, ka valstij

ir jāveic konkrēti pasākumi pamattiesību īstenošanai (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.

2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu, 2004. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada 29.

septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12.1.2. punktu).

No šīs Satversmes normas neizriet valsts pienākums nodrošināt

ikvienam iespējami augstāko veselības līmeni. Tomēr tiesības uz

veselību ietver gan konkrētas brīvības, gan konkrētas

tiesības. Brīvības nozīmē, piemēram, to, ka ikviens

cilvēks var brīvi kontrolēt savu veselību. Satversmes tiesa

norādījusi arī uz personas brīvību veikt pasākumus, ko tā uzskata

par nepieciešamiem savas veselības nodrošināšanai. Savukārt

tiesības ir saistāmas ar valsts pienākumu izveidot

atbilstošu veselības aizsardzības sistēmu. Tādējādi tiesībām uz

veselību atbilst valsts pienākums gādāt par veselības aprūpes

iestāžu, pakalpojumu, aprīkojuma un zāļu esamību un pieejamību,

kā arī citiem apstākļiem, kas ietekmē personu iespēju sasniegt

visaugstāko veselības līmeni (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1.

punktu, 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2003-15-0106 6. punktu un 2008. gada 29. septembra sprieduma

lietā Nr. 2008-37-03 11. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 111. panta

izriet valsts pienākums nodrošināt zāļu pieejamību. Kaut arī

valsts nevar atteikties īstenot Satversmē iekļautās ekonomiskās,

sociālās un kultūras tiesības, tomēr šo tiesību īstenošanas

apjoms var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem.

Tāpēc valstij ir uzdevums sadalīt resursus un līdz ar to noteikt,

kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta. Nav

universālu kritēriju, pēc kuriem šajā ziņā varētu noteikt

prioritātes, tāpēc valstij ir plaša rīcības brīvība šo jautājumu

izlemšanā (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta

sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu, 2006. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.2. un 14.3. punktu

un 2008. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

12.1.2. un 12.1.3. punktu).