17. pants

Visbeidzot, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi

pienākumus, kas vērsti uz personas pamattiesību nodrošināšanu,

jāpārbauda, vai ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie

tiesību principi. No pieteikuma un citiem lietas materiāliem

izriet, ka šīs lietas ietvaros vērtējama apstrīdēto normu

atbilstība tieši Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

17.1. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.

gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai

attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

17.2. Vērtējot tiesību normu atbilstību vienlīdzības

principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai un kuras

personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienādos un salīdzināmos

apstākļos atrodas personas, kuras iepriekš saņēmušas konkrētai

diagnozei paredzētos kompensējamos medikamentus, un personas,

kuras kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmušas

kompensējamos medikamentus. Abām personu grupām esot tiesības

saņemt vienādus medikamentus vienādu veselības problēmu

risināšanai, tādējādi tās atrodoties vienādos un savstarpēji

salīdzināmos apstākļos.

Savukārt Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim un norāda, ka apstrīdētās normas neparedz atšķirīgu

attieksmi pret salīdzināmām pacientu grupām. Tās vienīgi

diferencējot kārtību, kādā ārstniecības persona izraksta un

farmaceits izsniedz medikamentus kompensācijas sistēmas ietvaros

atkarībā no medikamentu lietošanas procesa stadijas - pirmreizējā

lietošana vai turpinātā lietošana. Pacientiem, kuri konkrētus

kompensējamos medikamentus saņēmuši jau agrāk, esot

apstiprinājies pozitīvs konkrēta medikamenta lietošanas rezultāts

un tādējādi esot lietderīgi turpināt ārstēšanos ar to pašu

medikamentu. Šāds apsvērums neesot attiecināms uz pacientiem,

kuri konkrētus kompensējamos medikamentus saņem pirmo reizi.

Satversmes tiesa atzīst, ka viena un tā pati slimība, kuras

ārstēšanai ir nepieciešamas vienas un tās pašas zāles vai

medicīniskās ierīces, ir pazīme, kas apvieno visus pacientus

neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav saņēmuši konkrētai

diagnozei paredzētās kompensējamās zāles vai medicīniskās

ierīces. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var

kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu

grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski

apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos

un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr.

2009-44-01 14. punktu un 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr.

2011-14-03 13.2. punktu).

Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajai kārtībai pacienti,

kuri kompensācijas kārtības ietvaros jau iepriekš saņēmuši

konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces,

Noteikumos Nr. 899 paredzētajā kārtībā un apmērā šīs tiesības

saglabā. Savukārt kompensācijas sistēmā tikko iesaistītiem

pacientiem ir tiesības saņemt lētākos vispārīgajam nosaukumam

atbilstošos medikamentus.

Ministru kabinets norāda uz zāļu lietošanas stadijas sevišķo

nozīmi un pacientu tiesībām turpināt ārstēšanos ar iepriekš

saņemtajām zālēm vai medicīniskajām ierīcēm, kuru efektivitāte

attiecībā uz konkrētu pacientu jau ir apstiprinājusies.

Medikamentu lietošanas procesā pacientiem var izveidoties gan

noteikta reakcija uz konkrēta medikamenta iedarbību, gan arī

psiholoģiskā pārliecība par šā medikamenta efektivitāti. Šādi

apstākļi var ietekmēt ārstniecības procesa kvalitāti. Arī LĢAA

pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka nepamatota medikamentu nomaiņa

var nelabvēlīgi ietekmēt ārstniecības procesu. Šādus apsvērumus

neapstrīd arī Pieteikuma iesniedzējs.

No minētā izriet, ka pastāv medicīniski apsvērumi, kuru dēļ

pacientiem, kuri jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās

zāles vai medicīniskās ierīces, nepieciešams nodrošināt iespēju

turpināt iesākto ārstēšanās kursu. Savukārt pacientiem, kuri

iepriekš nav saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai

medicīniskās ierīces, nemaz nevar nodrošināt iespēju

"turpināt" tās lietot, jo viņi konkrētās zāles vai

medicīniskās ierīces nekad agrāk nav saņēmuši.

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītās

personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos

apstākļos un apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. un 111. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: