14. pants

Tiesību normas izdevēja pienākums gādāt par

pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu

nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā

tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Tiesību normas

izdevējam ex officio arī pēc tiesību normas spēkā stāšanās

ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas

praksē šī norma patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek

konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē šī tiesību norma

nefunkcionē, tad ir nepieciešams to pilnveidot. Satversmes tiesa

jau daudzkārt norādījusi, ka tiesību normas izdevējam ir

pienākums pēc zināma termiņa vēlreiz apsvērt, vai attiecīgais

tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un

nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9.5. punktu un

2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-21-01 9. punktu).

No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā

ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās

noteiktības principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2010-02-01 4. punktu). Savukārt no tiesiskās

noteiktības principa izriet prasība, ka tiesību normai, kas

nosaka personas pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un pēc

iespējas precīzai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01

11. punktu). Tiesību normas izdevēja pienākums ir

rūpēties par to, lai tiesību norma tiktu formulēta tik

nepārprotami, ka to varētu pareizi interpretēt un piemērot, bet

indivīds varētu apzināties tās piemērošanas tiesiskās sekas

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu un

2011. gada 11. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-55-0106 13.1. punktu).

Līdz ar to Ministru kabinetam de lege ferenda ir

pienākums apsvērt, vai apstrīdētā norma nebūtu jāgroza, lai tās

saturs pēc iespējas precīzāk sakristu ar tās piemērošanas

praksi.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra

noteikumu Nr. 899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto

zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas

kārtība" 67.1 punkta 3. apakšpunktu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

A.Branta