Par Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumu Nr.899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" 67.1 3.apakšpunkta (2010.gada 28.decembra redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajam teikumam

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - tiesību zinātņu doktore

Solvita Olsena - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilstot

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Līdzīgi kā Pieteikuma iesniedzēja un Ministru kabinets,

S. Olsena secina, ka apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Tomēr S. Olsena, pretēji Ministru kabineta

viedoklim, norāda, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežojot

personu pamattiesības.

Kopš apstrīdētās normas pieņemšanas brīža neesot izstrādāti un

pieņemti tiesiski pamatoti un neatkarīgi pārbaudāmi kritēriji,

kas būtu jāievēro, nosakot vai mainot C sarakstā iekļauto zāļu

saņēmēju skaitu. Šis fakts liecinot par to, ka zāļu kompensācijas

sistēmas organizēšanā pietiekama uzmanība nav pievērsta

taisnīguma un vienlīdzības principiem.

Zāļu ražotājs, kas iesniedzis reģistrācijas pieteikumu,

pacientu skaitu nosakot provizoriski un neprecīzi. Tātad jau

sākotnēji tiekot pieļauta iespēja, ka zāles saņems nevis visi

pacienti, kuriem tās nepieciešamas, bet tikai daļa no viņiem.

Tiesību akti neparedzot Nacionālajam veselības dienestam

pienākumu regulāri apzināt faktisko to pacientu skaitu, kuru

veselības uzturēšanai ir būtiskas C sarakstā iekļautās zāles.

Zāļu kompensācijas sistēmas mērķis esot nevis valsts budžeta

aizsardzība, bet gan indivīdu tiesību nodrošināšana. Līdz ar to

atsaukšanās uz budžeta līdzekļu nepietiekamību neesot pieļaujama.

Taisnīgu valsts resursu sadali paredzot Satversmes 1. pantā

nostiprinātais demokrātiskas valsts princips. Savukārt pienākumu

veselības aprūpei piešķirt maksimāli nepieciešamos līdzekļus

paredzot Satversmes 111. pants.

Pienākums nodrošināt tiesības uz veselības aizsardzību liekot

valstij veikt visus šo tiesību īstenošanai nepieciešamos

pasākumus. Ministru kabinets un Saeima neesot pietiekamā mērā

pildījuši savu pienākumu veikt piemērotus pasākumus, lai

nodrošinātu to, ka personas var īstenot savas tiesības uz

veselību. Ministru kabinets jau vairākus gadus sagatavojot un

iesniedzot Saeimā pieņemšanai tādu budžeta projektu, kurā

veselības aprūpei atvēlēts mazāk līdzekļu, nekā būtu

nepieciešams.

Secinājumu

daļa