7. pants

Pieaicinātā persona - Leikēmijas slimnieku

atbalsta biedrība - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilstot

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Slimības, kuru ārstēšanai paredzētas C sarakstā iekļautās

zāles, tostarp leikēmija un limfoma, esot hroniskas, smagas un

praktiski nedziedināmas. Šo slimību progresēšana ikvienā gadījumā

nopietni apdraudot cilvēka dzīvību, un līdz ar to nepieciešamo

zāļu savlaicīgai lietošanai esot izšķiroša nozīme dzīvības

saglabāšanā. Biedrības līdzšinējā pieredze liecinot, ka

situācijas, kad pacienti nevar saņemt tiem nepieciešamos

medikamentus zāļu kvotu izbeigšanās dēļ, atkārtojoties katru gadu

un reizēm veidojoties jau gada pirmajā pusē.

Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība norāda, ka izskatāmajā

lietā jāņem vērā arī Satversmes 93. un 111. pantā

noteiktais. No šīm normām izrietot secinājums, ka finanšu

līdzekļu trūkums nevar tikt izmantots par juridisku argumentu

sociālo tiesību pārkāpumam.

Biedrība piekrīt Ministru kabineta viedoklim par to, kuras

personas izskatāmajā lietā atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, kā arī tam, ka apstrīdētā

norma rada atšķirīgu attieksmi pret pacientiem, kuri saskaņā ar

to ir saņēmuši zāļu kompensācijas atteikumu.

Taču Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība nepiekrīt tam, ka

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums būtu

samērīgs. Visa sabiedrība esot ieinteresēta, lai visi pacienti

savlaicīgi saņemtu tiem nepieciešamās zāles. Ja nepieciešamā

terapija netiek uzsākta savlaicīgi, pieaugot ar ielaistām un

smagām slimībām sirgstošo pacientu skaits un attiecīgi vēlāk

rodoties papildu izdevumi sakarā ar šo pacientu ārstēšanu.

Situācija, kad daļai pacientu to dzīvības uzturēšanai

nepieciešamie medikamenti netiek kompensēti tikai tādēļ, ka

slimība viņiem ir diagnosticēta vēlāk nekā citiem pacientiem,

neesot samērīga, un zāļu kompensācijai paredzēto līdzekļu

sadalīšanai varot tikt izraudzīti arī samērīgāki un labāki

risinājumi.

C sarakstā iekļautās zāles esot ļoti dārgas, un būtībā nemaz

neesot iespējama tāda situācija, ka paši pacienti tās varēs

iegādāties par saviem līdzekļiem. Līdz ar to esot nekorekts

Ministru kabineta arguments, ka apstrīdētās normas alternatīva

varētu būt zāļu daļēja izņemšana no C saraksta vai arī pacientu

līdzmaksājumu ieviešana.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi esot iespējams sasniegt arī tādējādi, ka tiek saglabāta

nepieciešamība noteikt to pacientu skaitu, kuriem tiks

kompensētas C sarakstā iekļautās zāles. Taču vienlaikus būtu

jāplāno budžeta līdzekļi arī neparedzētiem gadījumiem, ja

minētais pacientu skaits tiktu pārsniegts.

Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība arī norāda, ka citās

valstīs, piemēram, Lietuvā, Igaunijā un Vācijā, nepastāvot

apstrīdētajā normā paredzētajai analoģiska kvotu sistēma

attiecībā uz dārgo zāļu kompensēšanu.