91. pants
noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un

tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas."

Lietas dalībnieki piekrīt

Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajai atziņai, ka

likumdevējs Satversmes 91. pantā ietvēris divus savstarpēji

cieši saistītus principus: vienlīdzības principu - panta pirmajā

teikumā un diskriminācijas aizlieguma principu - otrajā teikumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

apstrīdētā norma ir pretrunā gan ar tiesiskās vienlīdzības

principu, gan arī ar diskriminācijas aizlieguma principu.

11.1. Lietas dalībnieki

piekrīt arī Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinātajām atziņām

par tiesiskās vienlīdzības principa būtību. Proti, tiesiskās

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr

tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties tikai pret

tām personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Līdz ar to vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu

daļas 1. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un

saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav

proporcionālas (samērīgas) attiecības starp nospraustajiem

mērķiem un to sasniegšanai izraudzītajiem līdzekļiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma

lietā Nr. 2002-15-01

secinājumu daļas 3. punktu).

11.2. Lietas dalībnieki ir

vienisprātis, ka visas personas, kurām saskaņā ar Valsts sociālo

pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktu kā

nodarbinātām personām rodas tiesības saņemt bērna kopšanas

pabalstu par nākamā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam, kamēr

iepriekšējais bērns nav sasniedzis divu gadu vecumu, atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Lietā nav strīda arī par to, ka

konstatējama atšķirīga attieksme. Ministru kabinets pamatoti

norāda, ka nodarbinātās personas saskaņā ar apstrīdēto tiesību

normu ir iedalītas divās grupās:

1) personas, kuras līdz nākamā

bērna piedzimšanai iepriekšējo bērnu ir kopušas nepārtraukti (tas

ir, bērna kopšanas pabalstu saņēmušas nepārtraukti);

2) personas, kuras līdz nākamā

bērna piedzimšanai iepriekšējo bērnu kopušas ar pārtraukumiem

(tas ir, bērna kopšanas pabalstu saņēmušas ar pārtraukumiem).

Pirmajai personu grupai bērna

kopšanas pabalstu piešķir lielākajā apmērā, kāds bija piešķirts

par iepriekšējā bērna kopšanu vecumā līdz gadam vai kādu varētu

aprēķināt no jauna. Otrajai personu grupai, tostarp Pieteikuma

iesniedzējai, pabalstu aprēķina no jauna.

Aprēķinot pabalstu no jauna darba

ņēmējam, kurš iepriekšējo (pirmo) bērnu līdz gada vecumam kopis,

atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, un kuram nākamais

(otrais) bērns piedzimst laikā, kamēr pirmais bērns vēl nav

sasniedzis divu gadu vecumu, veidojas šāda situācija.

Pirmkārt, saskaņā ar Noteikumu

Nr. 644 3.1. punktu darba ņēmējam mēneša vidējo

apdrošināšanas iemaksu algu pabalsta apmēra noteikšanai aprēķina

no personas apdrošināšanas iemaksu algas par 12 kalendāra mēnešu

periodu, šo periodu beidzot trīs kalendāra mēnešus pirms mēneša,

kurā bērns piedzimis.

Tātad aprēķina periods par otro

bērnu izmaksājamā pabalsta apmēra noteikšanai sākas 15 kalendāra

mēnešus pirms šā bērna dzimšanas. Otrais bērns ir dzimis laikā,

kamēr pirmais bērns vēl nav sasniedzis divu gadu vecumu. Līdz ar

to aprēķina periods jebkurā gadījumā sākas laikā, kamēr pirmais

bērns vēl nav sasniedzis viena gada vecumu.

Otrkārt, saskaņā ar Noteikumu

Nr. 644 3.1. punktu aprēķinam izmanto šādu formulu:

Vmēn = (A1 + A2 ... + A12) : 12,

kur:

Vmēn - mēneša vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga;

A1, A2... - apdrošināšanas iemaksu

algas summa, kas gūta noteiktajā 12 kalendāra mēnešu perioda

attiecīgajā kalendāra mēnesī;

12 - mēnešu skaits.

Ja nodarbināta persona pirmo bērnu

kopusi, atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, līdz bērns

sasniedz gada vecumu, aprēķina periodā ietilpst arī tie mēneši,

kuru vidējo apdrošināšanas iemaksu algu veido obligātās

apdrošināšanas iemaksas, kas izdarītas no valsts budžeta. Proti,

minētajā formulā lielumi A1, A2... par šiem mēnešiem ir 50 latu,

bet par mēnešiem, kuros persona strādājusi, atbilst darba devēja

izdarītajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Formula paredz

summēt vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par 12 mēnešiem un tad

dalīt ar skaitli 12.

Ja persona pabalstu par pirmā

bērna kopšanu saņēmusi minimālā apmērā un pēc tam, kad šis bērns

sasniedzis gada vecumu, kādu laiku bija nodarbināta, tad,

aprēķinot no jauna pabalstu par otrā bērna kopšanu līdz gada

vecumam, tas var būt lielāks nekā par pirmā bērna kopšanu. Tomēr

50 latu apmērā pabalstu saņem tikai 35% sieviešu un 3,3% vīriešu,

bet 56 latu apmērā - 9,8% sieviešu un 2,6 % vīriešu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 203. lpp.).

Ja persona par pirmā bērna kopšanu

līdz gada vecumam saņēma liela apmēra pabalstu, bet pēc tam bija

nodarbināta īsu laiku, tad, aprēķinot no jauna pabalstu par otrā

bērna kopšanu līdz gada vecumam, tas var būt ievērojami mazāks

nekā par pirmā bērna kopšanu līdz gada vecumam. Šāda situācija

izveidojusies arī Pieteikuma iesniedzējai. Pabalstu maksimālā

apmērā saņem 8,4% sieviešu un 23,6% vīriešu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 203. lpp.).

Līdz ar to daļai personu no jauna

aprēķinātais par nākamā bērna kopšanu līdz viena gada vecumam

izmaksājamais pabalsts varētu būt mazāks nekā pabalsts par pirmā

bērna kopšanu līdz viena gada vecumam. Tātad apstrīdētajā normā

paredzētā atšķirīgā attieksme izpaužas kā bērna kopšanas pabalsta

iespējams samazinājums vienai iepriekš minētajai personu grupai

salīdzinājumā ar otru minēto personu grupu.

12. Lietā nav strīda par

to, vai atšķirīgā attieksme noteikta ar pienācīgā kārtībā izdotu

tiesību normu, taču ir strīds par to, vai šī atšķirīgā attieksme

noteikta ar leģitīmu mērķi un vai tā atbilst samērīguma

principam.

12.1. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma

mērķa un tāpēc tā ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu.

Ministru kabinets uzskata, ka

atšķirīgajai attieksmei šāds mērķis ir. Ministru kabinets

atbildes rakstā norāda, ka Noteikumu Nr. 644 6. punkta

norma "noteikta, lai aizsargātu un atbalstītu tās ģimenes, kurām

nākamā bērna piedzimšana gaidāma iepriekšējā bērna kopšanas

periodā - tas ir, lai aizsargātu tos vecākus, kuriem bērni dzimst

ar mazu laika starpību un kuriem iepriekšējā bērna nepārtrauktas

kopšanas dēļ nav bijis iespējams pilnā mērā iesaistīties darba

tirgū un līdz ar to uzlabot savu materiālo situāciju" (lietas

materiālu 1. sēj. 38.-39. lpp.).

Ar šādu apgalvojumu Ministru

kabinets pamato normas mērķi kopumā, bet nepamato atšķirīgo

attieksmi pret divām iepriekš definētajām personu grupām. Proti,

netiek pamatots, kāpēc Ministru kabinets neaizsargā visus

vecākus, kuriem bērni dzimst ar mazu laika starpību un kuriem

iepriekšējā bērna kopšanas dēļ nav bijis iespējams pilnā mērā

iesaistīties darba tirgū un līdz ar to uzlabot savu materiālo

situāciju, bet aizsargā tikai tos vecākus, kuriem pilnā mērā

iesaistīties darba tirgū nav bijis iespējams iepriekšējā bērna

nepārtrauktas kopšanas dēļ.

Līdz ar to nav pamata secināt, ka

konkrētās normas ietvaros būtu saskatāms leģitīms mērķis

attiecībā uz atšķirīgo attieksmi, ko nosaka bērna nepārtrauktas

kopšanas kritērijs.

12.2. Tomēr jāņem vērā, ka

Noteikumu Nr. 644 6. punkts pārņemts no līdzīgas

iepriekšējā regulējuma normas. Jau Noteikumu Nr. 1003

6. punkts paredzēja:

"Ja personai, kurai pabalsts

piešķirts saskaņā ar šo noteikumu 3.1.apakšpunktu, atrodoties

bērna kopšanas atvaļinājumā vai esot nodarbinātai ne vairāk kā 20

stundu nedēļā, nepārtraukti kopjot bērnu vecumā līdz diviem

gadiem, rodas tiesības uz pabalstu par nākamo bērnu, pabalstu par

nākamā bērna kopšanu vecumā līdz gadam piešķir tādā apmērā, kāds

saskaņā ar šo noteikumu 3.1.apakšpunktu bija piešķirts par

iepriekšējā bērna kopšanu vecumā līdz gadam."

Noteikumi Nr. 1003 bija

izstrādāti, vadoties no principa, ka bērna kopšanas pabalstu

nesaņem persona, kura ir nodarbināta, bet neatrodas bērna

kopšanas atvaļinājumā, un visos iespējamajos gadījumos persona,

kura kopj bērnu, ir jāmotivē nestrādāt algotu darbu, bet visu

savu laiku un uzmanību veltīt bērnam. Šis princips izpaudās

Noteikumu Nr. 1003 normās.

Minētā nostādne citastarp

pamatojās uz Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmajā

daļā noteikto regulējumu. Izspriežot lietu par Valsts sociālo

pabalstu likuma 7. panta 1. punkta atbilstību

Satversmes 110. pantam, Satversmes tiesa atzina, ka valsts

vēlējusies aizsargāt bērna tiesības, proti, nodrošināt bērnam

dzīves pirmajā gadā pienācīgu kopšanu, kuru praktiski īsteno

viens no bērna vecākiem. Tādējādi apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība, nodrošinot bērnam

līdz viena gada vecumam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 13.3. punktu).

Arī vienu gadu līdz divus gadus

veca bērna interesēs ir vecāku klātbūtnes nodrošināšana. Līdz ar

to apstrīdētajai normai ir saskatāms leģitīms mērķis.

12.3. Lai izvērtētu, vai

atšķirīgā attieksme ir samērīga, visupirms jāpārliecinās, vai

apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Apstrīdētā norma leģitīmo mērķi

sasniegtu tad, ja tā motivētu nodarbināto vecāku, kas kopis bērnu

līdz gada vecumam, izdarīt apzinātu izvēli par labu vienu gadu

līdz divus gadus veca bērna kopšanai, apzinoties, ka materiālais

atbalsts, kas samazināsies, kopjot bērnu līdz divu gadu vecumam,

iespējams, izlīdzināsies, kad tiks saņemts lielāks pabalsts par

nākamā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam.

Tomēr daudzos gadījumos norma

nemaz nevar sasniegt šo mērķi, jo laikā, kad tiek izdarīta izvēle

par to, vai kopt vienu līdz divus gadus veco bērnu vai arī atsākt

strādāt, nākamā grūtniecība varbūt vēl nemaz nav iestājusies vai

arī vecāki par to nezina.

Pieteikuma iesniedzējas viedoklī

par lietas materiāliem norādīts, ka viņa 2006. gada

4. martā nav varējusi izpildīt ar Noteikumiem Nr. 1003

uzlikto pienākumu apzināti izdarīt izvēli starp diviem nākotnē

iespējamiem tiesiskajiem regulējumiem saistībā ar nākamā bērna

piedzimšanu, jo:

1) par atgriešanos darbā

vienojusies ar darba devēju jau 2005. gadā, kad nav zinājusi

par nākamā bērna piedzimšanu;

2) atsākot darbu 2006. gada

4. martā, vēl neesot bijusi pārliecināta par to, ka gaida

nākamo bērnu (ārsts grūtniecību konstatējis 2006. gada

9. martā).

Līdz ar to apstrīdētā norma

attiecībā uz daudzām personām, tostarp Pieteikuma iesniedzēju,

nemaz nevarēja sasniegt leģitīmo mērķi.

12.4. Apstrīdētā norma

sasniedz leģitīmo mērķi attiecībā uz nelielu daļu personu, kuras,

iespējams, izvēlas nepārtraukti kopt vienu līdz divus gadus vecu

bērnu tieši šajā normā noteiktā regulējuma dēļ. Labums, ko

sabiedrība gūst no šīs izvēles, nav lielāks par to vienu līdz

divus gadus veco bērnu interešu ierobežojumu, kuru kopšanu vecāki

ir pārtraukuši, lai atsāktu strādāt materiālu vai profesionālu

apsvērumu dēļ, kā arī tādēļ, ka nav zinājuši vai nav bijuši

pilnīgi pārliecināti, ka gaidāms nākamais bērns. Proti, pabalsts

par otrā bērna kopšanu vecumā līdz vienam gadam daudzos gadījumos

ir būtiski mazāks.

Samazinot pabalstu personai, kura

bijusi nodarbināta laikā, kad pirmais bērns jau ir gadu vecs, bet

otrā bērna vēl nav, respektīvi, laikā, kad vecāku klātbūtne tam

ir mazāk nepieciešama, tiek negatīvi ietekmētas bērnu intereses

laikā, kad otrais bērns vēl nav sasniedzis viena gada vecumu un

vecāku klātbūtne viņam ir īpaši nepieciešama. Persona, kas saņem

mazāku bērna kopšanas pabalstu, iespējams, ir spiesta strādāt un

tādējādi mazāk laika var veltīt bērniem.

Turklāt netiek sasniegts arī

pabalsta koncepcijas mērķis, proti, nodrošināt personai, kura

kopj bērnu līdz viena gada vecumam, pabalstu apmērā, kas pēc

iespējas tai aizstāj darba ienākumus (ciktāl pabalsts nepārsniedz

noteikto maksimālo apmēru).

Līdz ar to

apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme neatbilst

samērīguma principam, bet pati apstrīdētā norma - Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

13. Konstatējot apstrīdētās

normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama

par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav

nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91.panta otrajam teikumam.

14. Lemjot par brīdi, ar

kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā, ka

lietā Nr. 2005-09-01 tika izvērtēts regulējums, kas vispār

liedza saņemt pabalstu personai, kura strādā (ir nodarbināta un

neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā). Minētajā lietā

apstrīdētās normas tika atzītas par spēku zaudējušām ar

2006. gada 1. martu.

Minētajā spriedumā "nosakot brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka

apstrīdētajā normā ir ietverti bērna kopšanas pabalsta saņemšanas

nosacījumi. To tūlītēja atcelšana, nepastāvot citam normatīvajam

regulējumam, atsevišķos gadījumos var radīt personas tiesību

aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks

bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai

atbilstoši gan bērna, gan visas ģimenes interesēm" (Satversmes

tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 16. punkts).

Saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 32. panta otro daļu "Satversmes tiesas spriedums ir

obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un

amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskajām un juridiskajām

personām".

Personām bija tiesības paļauties

uz to, ka likumdevējs atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā

izteiktajām atziņām pilnveidos normatīvo regulējumu Satversmes

tiesas atvēlētajā laikā un pēc 2006. gada 1. marta

fakts, ka persona strādā pilnu darba dienu, neradīs pārtraukumu

bērna pabalsta saņemšanā un nebūs saistīts ar personai

nelabvēlīgām sekām nākamā pabalsta aprēķināšanā. Personām bija

tiesības atbilstoši plānot savu profesionālo darbību, kā arī

grūtniecību.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Ministru

kabineta 2006. gada 8. augusta noteikumu Nr. 644

"Noteikumi par bērna kopšanas pabalsta un piemaksas pie bērna

kopšanas pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās

dzimušiem bērniem apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta un

piemaksas piešķiršanas un izmaksas kārtību" 6. punkta vārdu

"nepārtraukti" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. pantam un spēkā neesošu no 2006. gada

1. marta.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris